Pāriet uz galveno saturu

Šēne (Skene) - Rīga

Šo rakstu es iesāku rakstīt uzreiz pēc atgriešanās Zviedrijā, kamēr vēl atmiņas un emocijas svaigas, bet nolēmu publicēt tikai tagad...
----------------------------------------------

Es pēkšņi vairs nezinu, ko labu Jums rakstīt, sakarā ar manas omītes - Tēva mātes bērēm. Es sešas dienas viena pati (bez vīra un četriem bērniem) viesojos Latvijā. Pirmdien (05.05.2014) tikai atgriezos, tad nu steidzu atjaunot "manu" kārtību gan mājās, gan blogā, bet jūtos tādā kā mazā neziņā. Atkal jāieiet ikdienas dzīves sliedēs. Laikam jau sākšu ar visu pēc kārtas. 

Es biju ļoti, ļoti nobijusies no sava brauciena, jo 8 gadus nekur nebiju uz tik ilgu laiku devusies, kur nu vēl viena bez ģimenes. Nāca prātā visādas nelabas domas, a, ja nu kuģis nogrimst, autobuss avarē pa ceļam u.t.t. Nelaimes jau notiek katru dienu, un uztraukums jau neko nemaina, bet tās izjūtas bija tik biedējošas, ka pēdējās naktis pirms mana ceļojuma par to vien murgoju. Slava, Dievam, esmu atgriezusies sveika un vesela pie savas ģimenes. Iespējams, lielu lomu manām bailēm spēlēja arī tas, ka pirms nepilniem 7 gadiem traģiskā autoavārijā bojā gāja mans māsas vīrs Gabriels, tieši tajā laikā, kad māsa ar bērniem bija viena valstī, bet vīrs otrā. Tad nu baidījos ne pa jokam. Bet miers ienāca pēc kādas sarunas ar manu vīru.

True Love Waits
Vīrs ar bērniem pavadīja mani līdz vilciena stacijai no kurienes mēroju savu pirmo braucienu Šēne - Burosa (Skene - Borås), lai tālāk sēstos Tallink Silja line autobusā, kas pieved Stokholmā pie pašas pasažieru ostas. Vilcienā satiku Pēterīša klases biedra mammu un mums bija jauka saruna, līdz ar to brauciens paskrēja ļoti ātri.

Kad iekāpu Tallink autobusā mēs bijām 5 pasažieres un šoferītis ;) Paldies, Elīnai par fantastisko dāvanu - Kristīnes Zonnes grāmatu "12 dzīves stāsti. Dievs ir uzticams", pusi no tās es izlasīju tieši šajā pārbraucienā.
Kolosāla grāmata, tik tiešām visiem un visām iesaku! Ir vērts izlasīt, jo tie nav kaut kādi tulkoti dzīves stāsti no tālās Amerikas, Āfrikas vai Japānas, bet tepat no Latvijas. Vislabāk man ir palicis atmiņā citāts no Ilzes stāsta "Dieva mīlestības skartā",  par to, ja "Skolā kāds sūdzas, bet es saku: "Viņš ir brīnišķīgs!""* Jā, arī man visi bērni ir tik brīnišķīgi, neskatoties uz to, vai viņi klausa/neklausa mani, māk/nemāk uzvesties, ir rāmi un mierīgi, vai tieši otrādi satrakojušies un "bosīgi". Ak, kaut man pietiktu gudrības ik dienas no jauna to paturēt atmiņā, ka "Viņi visi ir brīnišķīgi bērni" un it īpaši tajās situācijās, kad no viņiem kaut ko sagaida apkārtējie, bet varbūt viņiem tas tik labi tomēr neizdodas.

Tā klusi un mierīgi mēs braucām līdz pat Jenčēpingai (Jönköping), kur iekāpa 31 jaunietis + 4 futbola treneri. Pārējais ceļš līdz Stokholmai bija diezgan skaļš un pat mazliet traucējošs, jo jaunieši brauca uz spēli, bet dotajā brīdī - autobusā, izklaidējās ar aliņiem u.c. dzērieniem. Tad nu sēdēju, lasīju grāmatu, ik pa laikam pagulēju, skatījos ārā pa logu, vēroju dabu un cilvēkus u.t.t. pavisam mierīgi un netraucēti - tādā ziņā, ka mani neviens neraustīja aiz rokas, vai nebija kāds jāaprūpē, tas nekas, ka puse no autobusa teju vai "dzied". Es varēju būt viena ar savām domām un emocijām.

Šēne - Stokholma. Ar autobusu ~7 h ceļā, kur 45 min ir pusdienas pārtraukums.
Man liekas, ka pēdējo reizi, kad es uz prāmi uzkāpu kā pasažieris bija pirms 16 gadiem, kad devāmies kopā ar Intiņu manā pirmajā Zviedrijas braucienā (man - 14, māsai - 16). Jo visus šos gadus, cik mēs esam braukušu Zviedrija-Rīga vai Rīga-Zviedrija, tā vienmēr, protams, ka ar mašīnu. Īstenībā jau tā interesanti, jo skats paveras pilnīgi no citas puses, es ieraudzīju un pat izbaudīju lietas, ko braucot ar mašīnu parasti nemana.
Kad tiku savā B klases kajītē, patiešām priecājos, ka es tajā varēšu būt viena! Man tā nebija jādala ar citiem pasažieriem, jo biju nopirkusi  to pilnībā (pastāv arī iespējas nepirkt visu 2- vai 4-vietīgo kajīti, bet gan tikai atsevišķi vienu vietu kajītē). Bet tā kā ļoti bieži braucieni/kruīzi no Zviedrijas uz Latviju ir stingri lētāki, nekā otrā virzienā, tad es arī izmantoju šādu iespēju. Par 25 EUR man bija kruīzs Stokholma-Rīga-Stokholma, ko es izmantoju, kā braucienu vienā virzienā. Ziniet, kāpēc ir tāda diskriminācija, jo zviedrs nopirks lētu biļeti, bet uz prāmja paēdīs vakariņas, brokastis, sapirksies alkoholu, smaržas jeb atstās kaudzi naudas, kamēr "letiņš" nopirks dārgāku biļeti un pārējo: vakariņas, brokastis paņems līdzi, tādējādi ieekonomējot naudiņu. Un es darīju tieši tāpat.
Prieks, ka varēju jau Zviedrijā redzēt LTV kanālus (tiem, kas iespējams vēl nezina, mums mājās nav televizora, pēc vajadzības noskatāmies ziņas internetā, līdz ar to tas bija kas īpašs man). Nakts uz prāmja pagāja ļoti mierīgi un rāmi. Turpināju lasīt fantastisko grāmatu un atpūsties.

Interesanti, ka man pašai nezinot, instinktīvi izgāju uz klāja gan tieši tajā brīdī, kad kuģis pamet Stokholmas skaistos fjordus un iepeld atklātajā jūrā, lai sazvanītu savus mīļos un novēlētu viņiem saldus sapņus, kā arī nākamajā dienā, es atkal uz klāja uzkāpu tieši tajā brīdī, kad kuģis tuvojās Rīgas molam. Tā skaisti un zīmīgi, lai atkal pateiktu: "Labrīt!" - saviem mīļajiem!

Turpinājums sekos...

---------------------------------------------------------
Zonne K., 12 dzīves stāsti. Dievs ir uzticams. Agape Latvija, Rīga, 2012. 190. lpp

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts