Esam atpakaļ Zviedrijā nu jau piekto dienu, bet laiks skrien un blogam laiku šobrīd grūti atrast, jo līdz ar atgriešanos Zviedrijā daudz kas mainās, notiek un iet uz priekšu. Tie kurus mēs satikām Latvijā jau zina, ka mums būs jauna mājvieta, tāpēc jau arī viss brīvais laiks paiet mantu pakošanā un krāmēšanā, lai jau tuvākajās dienās mēs varētu pārcelties uz savu mājvietu, bet par to sīkāk kādu citu reizi...
Sāksim ar pašu sākumu, kā tad mums labi gāja Latvijā? Labi, tik tiešām labi. Tik daudz iespaidu, pozitīvu atmiņu, atziņu, pārdomu, liecību un fotogrāfiju, ka gribas nevis turēt sveci zem pūra, bet arī padalīties, tad nu paši pirmie piedzīvojumi sākās nemaz neatstājot zviedru zemi ;)
To, ka mēs tiksim pie jaunas dzīves vietas, mēs uzzinājām pirms pašas prom braukšanas. Tas bija tik fantastiski, bet manā sirsniņā ienāca bažas par bērnu gultiņām, jo es zināju, ka mums vajadzēs iegādāties divstāvu gultiņas un uzreiz galvā ieskrien daudz un dažādas domas: Kur tās labāk pirkt - Latvijā vai Zviedrijā? Kur ir lētāk? u.t.t. Bet Māris mani nomierināja ar šādu īsu, konkrētu un patiesu frāzi: "Beidz stresot, kad atbrauksim atpakaļ - tad arī vajadzēs un Dievs dos." Ja jau vīrs tā saka, ok, tad es to pieņemu, un vairs par to nedomāju. Sirdī ienāca miers, un es varēju turpināt gatavoties mūsu Latvijas ceļojumam.
Pa ceļam uz Stokholmu, mēs apstājāmies IKEA veikalā Nīčopingā (Nykoping), lai Pēterim nopirktu apsolīto mīksto suni, kas bija viņa vārda dienas dāvana. Es biju noskatījusi šādu suni, bet mēs ļāvām Pēterim pašam izvēlēties, un viņš nopirka sev citu.
Pēterim reiz bija manis noskatītajam sunim līdzīgs buldogs, ko Anglijas omīte viņam dāvināja pirms četriem gadiem. Tas bija viņam ļoti mīļš un dārgs, bet diemžēl ne tik labas kvalitātes, jo visu laiku plīsa, un es tik dabūju šūt. Kā nu gadījās, kā nē, bet vienā jaukā dienā ar Pētera atļauju, mēs to atdevām tālāk. Kā izrādās Pēcis pēc tā ir skumis, un es to uzzināju tikai šogad!!!!! Viņš ļoti, ļoti vēlējās atpakaļ savu Haniju. Tāpēc šāds lēmums par bērna pašizvēlētu vārda dienas dāvanu. Kāpēc lai gan neiepriecinātu otru tieši tā, kā viņš to vēlas? ;) Tas sagādā tik daudz prieka, smaidu un patiesas emocijas!
Ejot cauri veikalam mēs ieraudzījām, ka IKEA bērnu divstāvīgā jeb pusotrstāvīgās gultiņas ir nocenotas, un tagad to iespējams iegādāties par trīs reizes lētāku cenu. Tās nevarēja palikt veikalā! Tāpēc mēs piegājām pie kases, lai iegādātos divas gultiņas. Un ziniet, Dievs ir tik brīnišķīgs, jo veikalā bija palikušas pēdējās divas gultiņas. Tad nu mēs sākām domāt kā tās transportēt uz mājām. Mūsu varianti bija šādi:
- Samaksāt un nopirkt tagad, bet izņemt no veikala pēc mēneša, kad brauksim atpakaļ no Latvijas;
- Izmantot viņu pakalpojumu - piegāde uz mājām;
- Mans brālis iebrauktu kādā citā IKEA veikalā Gēteborgā, kas ir tuvāk mājām un nopirktu tur gultiņas.
Bet neviens no tiem īsti nederēja, jo:
- Ja samaksā jeb nopērk šodien, tad arī šodien tās preces ir jāpaņem no noliktavas. Viņi tās neuzglabā, tas nekas, ka mēs esam ceļā uz Rīgu;
- Viņi nepiegādā uz mājām 200 km attālumā :( ;
- IKEA veikalos Gēteborgā tās bija tikai drusku lētākas. Mēs tajā varētu nopirkt vienu gultiņu par to pašu naudu, ko šajā veikalā samaksājot par divām gultiņām.
Tā tad neatlika nekas citas, kā nopirkt gultiņas un vest līdzi uz Latviju, ko mēs arī izdarījām. Kamēr Māris aizbrauca uz noliktavu pēc gultiņām, mēs ar bērniem dzīvojāmies pa vietējo spēļlaukumu.
Par laimi, šim ceļojumam mums līdzi bija jumtu kaste, ko iepriekšējā dienā "nejauši" atradām mana tēva mantās, un viņš mums to ļāva izmantot. Tā nebija nejaušība, Dievs jau to zināja, jo mums kā kristiešiem nepastāv nejaušības :) Tajā tika saliktas lielākā daļa drēbes un citas somas. Mašīnas salons nebija pārbāzts, kāds tas ir parasti ceļojumos Zviedrija - Rīga, vai arī atpakaļ ceļos, un Māris koka dēlīšus jeb gultiņas varēja mierīgi salikt Crysler Voyager salonā pa vidu :) Atpakaļ ceļu gan tās mēroja jumta kastē :)
Vēl maza atkāpe, runājot par šīm gultiņām, tās ir tieši tādās, kādas es ļoti vēlējos, jo tās ir kā es saucu pusotrstāvīgas, t.i., es varu bez liekām problēmām aizsniegt otrā stāva iemītnieku un samīļot. Mums jau reiz bija divstāvu gultiņas, un tās reizēm sagādāja liekas problēmas, jo neviens negribēja gulēt otrajā stāvā, jo mammai ir grūti tikt klāt un samīļot bērnu. Kā arī iznāk, ka mazie bērni gulēs uz matraci, kas atrodas uz grīdas, nu pilnīgi kā pēc Montessori pedagoģijas jeb istabas iekārtošanas ;) Dievs dod to pašu labāko!

Komentāri
Ierakstīt komentāru