Pēdējā nodaļa no manas mīļās grāmatas Atona Starecu pamācība saucās "Dažādas citas tēmas", bet tā kā man tās likās tikpat aktuālas un svarīgas kā pārējās, tad izdalīšu tās pa apakš tēmām - tādām pašām, kādas bija grāmatā.
Tikai šoreiz man lielākajai daļai no pamācībām neprasās pievienot kādus komentārus vai Bībeles citātus... lai vienkārši - paliek pārdomām :)
Tikai šoreiz man lielākajai daļai no pamācībām neprasās pievienot kādus komentārus vai Bībeles citātus... lai vienkārši - paliek pārdomām :)
Par nāvi
Starecs Filofejs ir teicis, ka cilvēks šajā dzīvē iziet cauri daudzām un dažādām grūtībām, kurām jāstājas pretī tieši ar ticību Dievam. Vēl viņš atgādina: «Esošā laicīgā dzīve ir kā jūra, bet mēs, cilvēki, — kā kuģīši tajā. Un, tāpat kā pa jūru braucošie kuģi ceļā sastop ne tikai bezvēju, bet arī stipru vēju, negaisu, vētras un dažādas briesmas, tā mēs, kas ceļojam pa laicīgās dzīves jūru, bieži sastopam spēcīgus vējus un vētras, intrigas, kārdinājumus, slimības, ciešanas, grūtības, vajāšanu un dažādas briesmas. Bet no tā nav jābaidās. Būsim drošsirdīgi, vīrišķīgi un ticības pilni! Un ja arī mēs, būdami mazdūšīgi un mazticīgi, nobīsimies grūtību priekšā, tad piesauksim Kristu kā apustulis Pēteris, un Kristus pastieps mums Savu roku un palīdzēs.»*
----------------------------------------------------------------------
Stareci nāvi sagaidījuši ar vīrišķību un dziļu ticību mūžīgajai dzīvei. Juzdams savas zemes dzīves gala tuvošanos, interesantās līdzībās runājis starecs Georgijs: «Man ir jāaiziet. Tāda ir Dieva griba: man jāaiziet, jo grēks ir ļoti izplatījies. Pasaule, pati to nesaprotot, vāļājas grēka dūksnājā. Tas mani nogurdina. Man jāaiziet. Bet man žēl kociņu, ko nupat esmu iestādījis mūsu dārzā: tie vēl ir mazi un vārgi. Tie vēl nav paspējuši nostiprināties un kļūt par īstiem kokiem ar izturīgu stumbru, pirmais spēcīgākais vējš tos salieks.»
Kā būtu, ja es šajā līdzībā kociņa vietā ieliktu vārdu "bērniņš". Cik tad nozīmīga un svarīga ir šī līdzība un pamācība? «..Bet man žēl bērniņus, ko nupat esmu dzemdējis mūsu mājā: tie vēl ir mazi un vārgi. Tie vēl nav paspējuši nostiprināties un kļūt par īstiem vīriem un sievām ar izturīgu raksturu, pirmais spēcīgākais pārbaudījums tos salieks.»
----------------------------------------------------------------------
----------------------------------------------------------------------
«Es esmu gans, man ir ganāmpulks ar avīm, un es par tām rūpējos, lai tās būtu tādas, kādas vēlos. Taču, kad es aiziešu, mans ganāmpulks izklīdīs. Protams, daļa avju paliks manā aplokā, tomēr daudzas aizies un klīdīs no vienas vietas uz otru. Manā aplokā ienāks arī svešas avis, kas klausīsies man uzticīgo avju mācībā, un nekādas nelaimes nespēs tās salauzt.»
Arī mēs - vecāki, savā veidā esam gani, jo mums ir uzticēti bērni, ko vadīt un ganīt, par ko rūpēties un audzināt. Kas paliks pēc tam, kad es aiziešu no šīs dzīves? Vai mani bērni izklīdīs prom no Dieva? Vai paliks un turēsies stingri pie Viņa līdz pat savām mūža beigām?
----------------------------------------------------------------------
Kādā citā reizē starecs saviem garīgajiem bērniem teicis: «Neskumstiet, jo mēs visi no šejienes aiziesim. Mēs esam tikai garāmejoši ceļinieki, kas atnākuši šurp, lai parādītu savus darbus un aizietu.»*
----------------------------------------------------------------------
Uz kādas sievietes jautājumu, vai alkas pēc nāves uzskatāmas par grēku, starecs Joēls atbildējis: «Ja tu vēlies mirt, lai atbrīvotos no ciešanām, tas, protams, ir grēks, jo tā tu kurni pret Dievu, kurš pieļāvis tavas ciešanas. Taču, ja vēlies mirt, lai vairs negrēkotu un ar saviem grēkiem nesarūgtinātu Dievu, tas nepavisam nav grēks. Vēl jo trīskārt svētīga šī vēlme ir tad, ja tu vēlies mirt tādēļ, ka vairs nespēj izturēt atšķirtību no Dieva un tiecies nokļūt Viņa tuvumā.»*
----------------------------------------------------------------------
Kad starecam Epifānijam vaicāja, vai viņam ir bail no nāves, starecs atteicis: «No nāves es nebaidos. Protams, ne jau savu darbu dēļ, bet gan tādēļ, ka ticu Dieva žēlastībai.»*
----------------------------------------------------------------------
Starecs Amfilohijs sacījis: «Ar Dieva žēlastību cilvēks sasniedz garīgo pacēlumu, pārveidojas, kļūst par citu cilvēku, un bailes viņu atstāj. Viņš nebaidās nāves un dzīvi, lai arī cik laba tā būtu, uzskata par gūstu.»*
----------------------------------------------------------------------
Par dvēseli
Lai kliedētu savu neizpratni par to, kā psihiatriem iespējams neticēt dvēseles eksistencei, starecs Porfīrijs universitātē apmeklēja dažas psihiatrijas lekcijas un secināja: «Psihiatri un psihologi līdzinās aklajam, kurš ar taustes palīdzību cenšas apzināt apkārt esošās lietas. Dvēsele ir ļoti dziļa, un to pazīst tikai Dievs.»*
----------------------------------------------------------------------
Par dvēseles vērtību starecs Joēls teicis: «Dvēsele ir neizsakāmi dārga, tas nav apstrīdams. Ja vēlamies iztīrīt audumu, mēs nekad neizvēlamies ziepes, kas dārgākas par pašu audumu. Mēs lietojam ziepes, kuras ir lētākas vai vienādā cenā ar to. Bet ar ko mazgāta, ar ko ir attīrīta cilvēka dvēsele? Ar Kunga asinīm! Tad kāda ir Viņa asiņu cena? Neizmērāma, cilvēciskos mēros neizsakāma! Tātad neizsakāmi dārgai jābūt arī ar šīm Asinīm attīrītajai cilvēka dvēselei.»*
----------------------------------------------------------------------
Mūsdienu cilvēki
«Tagad cilvēki ir nesavaldīgi un negausīgi,» atzīst starecs Filofejs. «Gan tauta, gan garīdznieki kā mēmi un nevaldāmi dzīvnieki auļo pretī grēkam. Viņi nedomā ne par Dievu, ne nāvi, ne tiesu un atmaksu, bet tikai par materiālajām interesēm, par miesu, baudām un goda apliecinājumiem. Ļoti maz ir to, kuriem piemīt īstas, patiesas intereses, un varbūt, tieši viņu dēļ Dievs vēl uztur šo pasauli.»*
----------------------------------------------------------------------
Starecs Paisijs ir sacījis: «Tie, kas nodrošina savu materiālo dzīvi, bet neuztraucas par dvēseles glābšanu, līdzinās muļķa putnēniem, kuri, būdami olā, necenšas pārsist čaumalu, lai izšķiltos ārpusē un priecātos par sauli, debesu lidojumu un paradīzes dzīvi, bet paliek nekustīgi un nomirst, paliekot čaumalas iekšpusē.»*
----------------------------------------------------------------------
«Pasaulīgie ļaudis mani nogurdina,» teica starecs Amfilohijs,— jo viņu uzkrātais gāžas pār mani kā elektriskie viļņi.»
----------------------------------------------------------------------
Starecs Porfīrijs uzskata: «Mūsdienu cilvēki cieš neveiksmes, jo meklē uz sevi vērstu mīlestību. Pareizāk būtu interesēties nevis par to, vai mīl tevi, bet gan, vai tu pats mīli Kristu un citus cilvēkus. Jo tikai tā piepildās dvēsele.»*
----------------------------------------------------------------------
Starecs Georgijs no Dramas pilsētas par mūsdienu cilvēkiem teicis: «Cilvēki ir attālinājušies no vienkāršības un labestības. Ik dienu visas viņu rūpes ved uz ļaunu. Gadu pēc gada viņi turpina iet bojāejas virzienā, lai gan Dievs vēlas pretējo.»*
----------------------------------------------------------------------
Runājot par šodienas cilvēku augstsirdību, starecs Paisijs norāda: «Liekulīgā pasaules augstsirdība nodara daudz ļaunuma, tāpēc ka ar to var pievilties un atvērt savu sirdi pasaulīgajam cilvēkam un pilnīgi veltīgi izšķiest savu dievbijību tam, kurš pat nezina, ko tas nozīmē. Tas ir tas pats, kā dot zelta monētas tiem, kuri pazīst tikai bronzas grašus.»*
----------------------------------------------------------------------
Starecs Filofejs ir sacījis: «Tie, kurus uzskatām par kristiešiem, iedalāmi divās kategorijās: izglītotajos un neizglītotajos. Lielākā daļa neizglītoto ir neticīgi: viņi nezina, ka eksistē Dievs; nezina, kas ir Dievs un ko nozīmē ticība. Toties cik daudz nostāstu, cik nekaunīgu dziesmu un deju viņi iemācās! Arī vairums izglītoto ļaužu ir pilnīgi neticīgi. Lielākā daļa, ar retiem izņēmumiem, ir nejēgas! Viņi nekad nelūdz Dievu un kaunas pārmest krustu.»*
----------------------------------------------------------------------
Naudaskāre
Par tiem, kurus saista materiālie labumi, starecs Paisijs sacījis: «Cilvēku, kuram pieder materiālie labumi, vienmēr pavada arī nemiers un grūtsirdība: te viņš trīc un dreb par to, ka viņam var atņemt šīs lietas, te atkal — ka var atņemt dvēseli. Tāpat notiek ar skopuli, kuram jau sāp stingri sažņaugtā dūre, bet viņš ir sažņaudzis un par akmeni padarījis arī savu sirdi. Lai šādu cilvēku dziedinātu, pie viņa jānāk nelaimīgiem cilvēkiem un jāraisa viņā sāpes, lai skopais mazpamazītēm atvērtu savu roku, tad lēnām mīkstināsies arī viņa sirds, kas pamazām kļūs par cilvēka sirdi. Tā viņam atvērsies paradīzes vārti.»*
----------------------------------------------------------------------
Starecs Porfīrijs atzīst: «Tas, vai mēs nonāksim paradīzē vai mokās, atkarīgs ne jau no tā, cik daudz vai maz naudas mums ir, bet gan no tā, kā mēs sev piederošo izlietojam. Nauda, īpašumi un visi materiālie labumi nepieder mums, bet gan Dievam, mēs tos tikai pārvaldām. Dievs mums prasīs līdz pēdējai kapeikai atskaitīties par to, vai esam ar mums uzticēto rīkojušies saskaņā ar Viņa gribu vai ne.»*
----------------------------------------------------------------------
Par Pareizticību
Mūsu Baznīcas nepatīkamo stāvokli starecs Paisijs aprakstījis šādi: «Diemžēl šodien ir daudz ļaužu, kas ienes jucekli mūsu Mātē — Baznīcā. Viņu vidū ir izglītotie, kas dogmas uztver tikai ar prātu, nevis garā kā svētie tēvi. Toties citi, neizglītotie, dogmas uztver «ar sakostiem zobiem» un, zobus griezdami, spriež par Baznīcas lietām, tā nodarīdami Baznīcai lielāku postu nekā tās ārējie ienaidnieki.»*
----------------------------------------------------------------------
Pret ķeceriem
Runājot par to, kā turēties pretī jehoviešiem, starecs Porfīrijs teicis: «Nelaimīgie Jehovas viltusliecinieki, lai Dievs ir viņiem žēlīgs! Vieni kristieši par viņiem ir sašutuši, citi ar viņiem ķīvējas un lamājas, trešie sūdz tiesā. Tomēr tā hiliasmu neuzveikt. To pieveiksim tikai tad, kad svēti kļūsim paši.»*
----------------------------------------------------------------------
«Lai atspēkotu visas pret Kristietību rakstītās muļķības, būtu vajadzīgi veseli smadzeņu kalni, pildspalvu meži, tintes jūras un papīra lauki,» sacījis starecs Epifānijs.*
----------------------------------------------------------------------
Par dabu
«Kad es ienācu klosterī,» stāsta starecs Jēkabs, «pēc nesen notikušā ugunsgrēka visi kalni bija kaili, varēja redzēt tikai dažas priedes un egles. Ejot dažādos uzdevumos, man kabatā bija no priedes čiekuriem ievāktas sēklas, un es sēju tās pa visu apkārtni. Es arī lūdzu Dievu, lai mežs tiktu saglabāts, galvenokārt no ugunsgrēkiem, kuru iemesls — sātana skaudība.»*
----------------------------------------------------------------------
Starecs Amfilohijs ir sacījis: «Stādot koku, cilvēks iedēsta cerību, mieru un gūst Dieva svētību.»*
----------------------------------------------------------------------
Uzmanību pelnījis arī stareca Georgija pravietojums: «Pienāks laiks, kad jūs pieiesiet pie kokiem un nevarēsiet ēst to augļus.»*
Vai tik šis laiks jau nav pienācis, kad āboli un citi augļi un dārzeņi ir pilni ar pesticītiem un citām ķimikālijām :( žēl...
----------------------------------------------------------------------
Mūsdienu Grieķija
Starecs Eusēbijs ir teicis: «Es pastāvīgi pārdzīvoju un uztraucos, redzot, pa kādu ceļu iet grieķu tauta, nemitīgi attālinoties no grieķiskā, kristīgā, zaudējot sev raksturīgo spilgtumu, tā atraujot sevi no saknēm un zaudējot savu neatkārtojamību.»*
----------------------------------------------------------------------
«Mūsu zeme», vēstī starecs Amfilohijs, «ir pārklāta ar materiālisma un bezdievības ledu, un mēs visi kopā esam aicināti to izkausēt. Tikai tad, kad šis ledus izkusīs, mēs varēsim atrast īsto, apustuļu arkla iestrādāto, mocekļu asinīm un sirdsskaidro sviedriem dzirdināto zemi un priecāties par to. Tikai tad gara saule sasildīs mūsu Grieķijas zemi, un tā, tāpat kā senāk, nekavēdamās izdzīs asnus, saplauks un nesīs augļus Dievam par godu.»*
----------------------------------------------------------------------
Reiz kāds starecam Porfīrijam vaicājis, par ko balsot parlamenta vēlēšanās, un viedais vīrs atbildējis ar līdzību: «Pareizticīgā Baznīca ir kā cāļu māte, kas ar saviem spārniem apsedz gan baltos, gan melnos, gan arī dzeltenos un jebkuras citas krāsas cāļus.»
Citkārt viņš politiķiem veltījis šādus vārdus: «Ko gan tavā labā var izdarīt politiķi, kas paši sapinušies savas dvēseles kaislībās? Kā citiem var palīdzēt cilvēks, kurš nespēj palīdzēt pats sev? Diemžēl līdz tam esam nonākuši arī mēs. Ja mēs būtu patiesi kristieši, tad, protams, spētu sūtīt uz parlamentu nevis kristīgo partiju, bet gan kristiešus — politiķus, tad visas lietas kārtotos daudz savādāk.»
----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 73-77
















Komentāri
Ierakstīt komentāru