Pāriet uz galveno saturu

Dažādas citas tēmas

Pēdējā nodaļa no manas mīļās grāmatas Atona Starecu pamācība saucās "Dažādas citas tēmas", bet tā kā man tās likās tikpat aktuālas un svarīgas kā pārējās, tad izdalīšu tās pa apakš tēmām - tādām pašām, kādas bija grāmatā.

Tikai šoreiz man lielākajai daļai no pamācībām neprasās pievienot kādus komentārus vai Bībeles citātus... lai vienkārši - paliek pārdomām :) 

Par nāvi

Starecs Filo­fejs ir teicis, ka cilvēks šajā dzīvē iziet cauri daudzām un dažā­dām grūtī­bām, kurām jāstā­jas pretī tieši ar ticī­bu Dievam. Vēl viņš atgā­di­na: «Esošā laicī­gā dzīve ir kā jūra, bet mēs, cilvē­ki, — kā kuģī­ši tajā. Un, tāpat kā pa jūru brauco­šie kuģi ceļā sastop ne tikai bezvē­ju, bet arī stipru vēju, negai­su, vētras un dažā­das briesmas, tā mēs, kas ceļo­jam pa laicī­gās dzīves jūru, bieži sasto­pam spēcī­gus vējus un vētras, intri­gas, kārdi­nā­ju­mus, slimī­bas, cieša­nas, grūtī­bas, vajā­ša­nu un dažā­das briesmas. Bet no tā nav jābai­dās. Būsim drošsir­dī­gi, vīriš­ķī­gi un ticī­bas pilni! Un ja arī mēs, būda­mi mazdū­šī­gi un mazti­cī­gi, nobī­si­mies grūtī­bu priekšā, tad piesauk­sim Kristu kā apus­tu­lis Pēteris, un Kristus pastieps mums Savu roku un palī­dzēs.»*
----------------------------------------------------------------------

Stare­ci nāvi sagai­dī­ju­ši ar vīriš­ķī­bu un dziļu ticī­bu mūžī­ga­jai dzīvei. Juzdams savas zemes dzīves gala tuvo­ša­nos, inte­re­san­tās līdzī­bās runā­jis starecs Georgijs: «Man ir jāaiziet. Tāda ir Dieva griba: man jāaiziet, jo grēks ir ļoti izpla­tī­jies. Pasau­le, pati to nesap­ro­tot, vāļā­jas grēka dūksnā­jā. Tas mani nogur­di­na. Man jāaiziet. Bet man žēl koci­ņu, ko nupat esmu iestā­dī­jis mūsu dārzā: tie vēl ir mazi un vārgi. Tie vēl nav paspē­ju­ši nostip­ri­nā­ties un kļūt par īstiem kokiem ar iztu­rī­gu stumbru, pirmais spēcī­gā­kais vējš tos salieks.»
Kā būtu, ja es šajā līdzībā kociņa vietā ieliktu vārdu "bērniņš". Cik tad nozīmīga un svarīga ir šī līdzība un pamācība? «..Bet man žēl bērniņus, ko nupat esmu dzemdējis mūsu mājā: tie vēl ir mazi un vārgi. Tie vēl nav paspē­ju­ši nostip­ri­nā­ties un kļūt par īstiem vīriem un sievām ar iztu­rī­gu raksturu, pirmais spēcī­gā­kais pārbaudījums tos salieks.»
----------------------------------------------------------------------

«Es esmu gans, man ir ganām­pulks ar avīm, un es par tām rūpē­jos, lai tās būtu tādas, kādas vēlos. Taču, kad es aizie­šu, mans ganām­pulks izklī­dīs. Protams, daļa avju paliks manā aplo­kā, tomēr daudzas aizies un klīdīs no vienas vietas uz otru. Manā aplo­kā ienāks arī svešas avis, kas klausī­sies man uzti­cī­go avju mācī­bā, un nekā­das nelai­mes nespēs tās salauzt.» 
Arī mēs - vecāki, savā veidā esam gani, jo mums ir uzticēti bērni, ko vadīt un ganīt, par ko rūpēties un audzināt. Kas paliks pēc tam, kad es aiziešu no šīs dzīves? Vai mani bērni izklīdīs prom no Dieva? Vai paliks un turēsies stingri pie Viņa līdz pat savām mūža beigām? 
----------------------------------------------------------------------

Kādā citā reizē starecs saviem garī­ga­jiem bērniem teicis: «Neskum­stiet, jo mēs visi no šejie­nes aizie­sim. Mēs esam tikai garā­me­jo­ši ceļi­nie­ki, kas atnā­ku­ši šurp, lai pa­rā­dī­tu savus darbus un aizie­tu.»*
----------------------------------------------------------------------

Uz kādas sievie­tes jautā­ju­mu, vai al­kas pēc nāves uzska­tā­mas par grēku, starecs Joēls atbil­dē­jis: «Ja tu vēlies mirt, lai at­brī­vo­tos no cieša­nām, tas, protams, ir grēks, jo tā tu kurni pret Dievu, kurš pieļā­vis tavas cieša­nas. Taču, ja vēlies mirt, lai vairs negrē­ko­tu un ar saviem grēkiem nesa­rūg­ti­nā­tu Dievu, tas nepa­vi­sam nav grēks. Vēl jo trīskārt svētī­ga šī vēlme ir tad, ja tu vēlies mirt tādēļ, ka vairs nespēj iztu­rēt atšķir­tī­bu no Dieva un tiecies nokļūt Viņa tuvu­mā.»*
----------------------------------------------------------------------

Kad stare­cam Epifā­ni­jam vaicā­ja, vai vi­ņam ir bail ­no nāves, starecs attei­cis: «No nāves es nebai­dos. Protams, ne jau sa­vu darbu dēļ, bet gan tādēļ, ka ticu Dieva žēlas­tī­bai.»*
----------------------------------------------------------------------

Starecs Amfilohijs sacī­jis: «Ar Dieva žēlas­tī­bu cilvēks sasniedz garī­go pacē­lu­mu, pārvei­do­jas, kļūst par citu cilvē­ku, un bailes viņu atstāj. Viņš nebai­dās nāves un dzīvi, lai arī cik laba tā būtu, uzska­ta par gūstu.»*
----------------------------------------------------------------------

Par dvēseli

Lai klie­dē­tu savu neizp­rat­ni par to, kā psihiatriem iespē­jams neti­cēt dvēse­les eksis­ten­cei, starecs Porfī­rijs uni­ver­si­tā­tē apmek­lē­ja dažas psihiatri­jas lekci­jas un seci­nā­ja: «Psihiatri un psiholo­gi līdzi­nās akla­jam, kurš ar taustes palī­dzī­bu cenšas apzi­nāt apkārt eso­šās lietas. Dvēse­le ir ļoti dziļa, un to pazīst tikai Dievs.»*
----------------------------------------------------------------------

Par dvēse­les vērtī­bu starecs Joēls teicis: «Dvēse­le ir neizsa­kā­mi dārga, tas nav aps­trī­dams. Ja vēla­mies iztī­rīt audu­mu, mēs nekad neizvē­la­mies ziepes, kas dārgā­kas par pašu audu­mu. Mēs lieto­jam ziepes, kuras ir lētā­kas vai vie­nā­dā cenā ar to. Bet ar ko mazgā­ta, ar ko ir attī­rī­ta cilvē­ka dvēse­le? Ar Kunga asi­nīm! Tad kāda ir Viņa asi­ņu cena? Neizmē­rā­ma, cilvē­cis­kos mēros neizsa­kā­ma! Tātad neizsa­kā­mi dārgai jābūt arī ar šīm Asinīm attī­rī­ta­jai cilvē­ka dvēse­lei.»*
----------------------------------------------------------------------

Mūsdienu cilvēki

«Tagad cilvē­ki ir nesa­val­dī­gi un negau­sī­gi,» atzīst starecs Filo­fejs. «Gan tauta, gan garī­dznie­ki kā mēmi un neval­dā­mi dzīvnie­ki auļo pretī grēkam. Viņi nedo­mā ne par Dievu, ne nāvi, ne tiesu un atmak­su, bet tikai par mate­riā­la­jām inte­re­sēm, par miesu, baudām un goda aplie­ci­nā­ju­miem. Ļoti maz ir to, kuriem piemīt īstas, patie­sas inte­re­ses, un varbūt, tieši viņu dēļ Dievs vēl uztur šo pasau­li.»*
----------------------------------------------------------------------

Starecs Paisijs ir sacī­jis: «Tie, ­kas nodro­ši­na savu mate­riā­lo dzīvi, bet neuzt­rau­cas par dvēse­les glābša­nu, līdzi­nās muļķa putnē­niem, kuri, būda­mi olā, necen­šas pārsist čauma­lu, lai iz­šķil­tos ārpu­sē un priecā­tos par sauli, debe­su lido­ju­mu un para­dī­zes dzīvi, bet paliek nekus­tī­gi un nomirst, palie­kot čauma­las iekš­pu­sē.»*
----------------------------------------------------------------------

«Pasau­līgie ļaudis mani nogur­di­na,» teica starecs Amfilohijs,— jo viņu uzkrā­tais gāžas pār mani kā elek­triskie viļņi.»
----------------------------------------------------------------------

Starecs Porfī­rijs uzska­ta: «Mūsdie­nu cilvē­ki cieš ­ne­veik­smes, jo meklē uz sevi vērstu mīles­tī­bu. Parei­zāk būtu inte­re­sē­ties nevis par to, vai mīl tevi, bet gan, vai tu pats mīli Kristu un citus cilvē­kus. Jo tikai tā piepil­dās dvēse­le.»*
----------------------------------------------------------------------

Starecs Georgijs no Dramas pilsē­tas par mūsdie­nu cilvē­kiem teicis: «Cilvē­ki ir attā­li­nā­ju­šies no vienkār­šī­bas un labes­tī­bas. Ik dienu visas viņu rūpes ved uz ļaunu. Gadu pēc gada viņi turpi­na iet ­bo­jāe­jas virzie­nā, lai gan Dievs vēlas pretē­jo.»*
----------------------------------------------------------------------

Runā­jot par šodie­nas cilvē­ku augst­sir­dī­bu, starecs Paisijs norā­da: «Lieku­lī­gā pasau­les augst­sir­dī­ba noda­ra daudz ļaunuma, tāpēc ka ar to var pievilties un atvērt savu sirdi pasaulīgajam cilvēkam un pilnīgi veltīgi izšķiest savu dievbijību tam, kurš pat nezina, ko tas nozīmē. Tas ir tas pats, kā dot zelta monē­tas tiem, kuri pazīst tikai bronzas grašus.»*
----------------------------------------------------------------------

Starecs Filo­fejs ir sacī­jis: «Tie, ­ku­rus uzska­tām par kristie­šiem, ieda­lā­mi divās kate­go­ri­jās: izglī­to­ta­jos un neizg­lī­to­ta­jos. Lielā­kā daļa neizg­lī­to­to ir neti­cī­gi: viņi nezina, ka eksis­tē Dievs; nezina, kas ir Dievs un ko nozī­mē ticī­ba. Toties cik daudz nostās­tu, cik nekau­nī­gu dziesmu un deju viņi iemā­cās! Arī vairums izglī­to­to ļaužu ir pilnī­gi neti­cī­gi. Lielā­kā daļa, ar retiem izņē­mu­miem, ir nejēgas! Viņi nekad nelūdz Dievu un kaunas pārmest krustu.»*
----------------------------------------------------------------------


Naudaskāre

Par tiem, kurus saista mate­riā­lie labu­mi, starecs Paisijs sacī­jis: «Cilvē­ku, kuram pieder mate­riā­lie labu­mi, vienmēr pava­da arī nemiers un grūtsir­dī­ba: te viņš trīc un dreb par to, ka viņam var atņemt šīs lietas, te atkal — ka var atņemt dvēse­li. Tāpat notiek ar skopu­li, kuram jau sāp stingri sažņaug­tā dūre, bet viņš ir sažņau­dzis un par akme­ni pada­rī­jis arī savu sirdi. Lai šā­du cilvē­ku dziedi­nā­tu, pie vi­ņa jānāk nelai­mī­giem cilvē­kiem un jārai­sa viņā sāpes, lai sko­pais mazpa­ma­zī­tēm atvēr­tu savu roku, tad lēnām mīksti­nā­sies arī viņa sirds, kas pama­zām kļūs par cilvē­ka sirdi. Tā viņam atvēr­sies para­dī­zes vārti.»*
----------------------------------------------------------------------

Starecs Porfī­rijs atzīst: «Tas, vai mēs nonāk­sim para­dī­zē vai mo­kās, atka­rīgs ne jau no tā, cik daudz vai maz naudas mums ir, bet gan no tā, kā mēs sev piede­ro­šo izlie­to­jam. Nauda, īpa­šu­mi un visi mate­riā­lie labu­mi nepie­der mums, bet gan Dievam, mēs tos tikai pārval­dām. Dievs mums prasīs līdz pēdē­jai kapei­kai atskai­tī­ties par to, vai esam ar mums uzti­cē­to rīko­ju­šies saska­ņā ar Viņa gribu vai ne.»*
----------------------------------------------------------------------

Par Pareiz­ti­cī­bu

Mūsu Baznī­cas nepa­tī­ka­mo stāvok­li starecs Paisijs aprak­stī­jis šādi: «Diemžēl šodien ir daudz ļaužu, kas ienes jucek­li mūsu Mātē — Baznī­cā. Viņu vidū ir izglī­to­tie, kas dogmas uztver tikai ar prātu, nevis garā kā svētie tēvi. Toties citi, neizg­lī­to­tie, dogmas uztver «ar sakos­tiem zobiem» un, zobus griezda­mi, spriež ­par Baznī­cas lietām, tā noda­rī­da­mi Baznī­cai lielā­ku postu nekā tās ārē­jie ienaid­nie­ki.»*
----------------------------------------------------------------------


Pret ķece­riem

Runā­jot par to, kā turē­ties pretī jehovie­šiem, starecs Porfī­rijs teicis: «Nelai­mī­gie Jehovas viltus­lie­ci­nie­ki, lai Dievs ir viņiem žēlīgs! Vieni kristie­ši par viņiem ir sašu­tu­ši, citi ar viņiem ­ķī­vē­jas un lamā­jas, trešie sūdz tiesā. Tomēr tā hilias­mu neuzveikt. To pieveik­sim tikai tad, kad svēti kļūsim paši.»*
----------------------------------------------------------------------

«Lai at­spē­ko­tu visas pret Kristie­tī­bu rakstī­tās muļķī­bas, būtu vaja­dzī­gi vese­li smadze­ņu kalni, pild­spal­vu meži, tintes jūras un papī­ra lauki,» sacī­jis starecs Epifā­nijs.* 
----------------------------------------------------------------------

Par dabu

«Kad es ienā­cu kloste­rī,» stāsta starecs Jēkabs, «pēc nesen noti­ku­šā uguns­grē­ka visi kalni bija kaili, varē­ja redzēt tikai dažas priedes un egles. Ejot dažā­dos uzde­vu­mos, man kaba­tā bija no priedes čieku­riem ievāk­tas sēklas, un es sēju tās pa visu apkār­tni. Es arī lūdzu Dievu, lai mežs tiktu saglabāts, galvenokārt no ugunsgrēkiem, kuru iemesls — sātana skaudība.»*
----------------------------------------------------------------------

Starecs Amfilohijs ir sacī­jis: «Stādot koku, cilvēks iedēs­ta cerī­bu, mieru un gūst Dieva svētī­bu.»*
----------------------------------------------------------------------

Uzmanī­bu pelnī­jis arī stare­ca Georgi­ja pravie­to­jums: «Pienāks laiks, kad jūs pieiesiet pie ko­kiem un neva­rē­siet ēst to augļus.»*

Vai tik šis laiks jau nav pienācis, kad āboli un citi augļi un dārzeņi ir pilni ar pesticītiem un citām ķimikālijām :( žēl...
----------------------------------------------------------------------


Mūsdienu Grieķija

Starecs Eusē­bijs ir teicis: «Es pastā­vī­gi pārdzī­vo­ju un uztrau­cos, redzot, pa kādu ceļu iet grie­ķu tauta, nemitīgi attālinoties no grieķis­kā, kristī­gā, zaudē­jot sev rakstu­rī­go spilgtu­mu, tā atraujot sevi no saknēm un zaudējot savu neatkār­to­ja­mī­bu.»*
----------------------------------------------------------------------

«Mūsu zeme», vēstī starecs Amfilohijs, «ir pārklā­ta ar mate­riā­lis­ma un bezdie­vī­bas ledu, un mēs visi kopā esam aici­nā­ti to izkau­sēt. Tikai tad, kad šis ledus izku­sīs, mēs varē­sim atrast īsto, apus­tu­ļu arkla iest­rā­dā­to, mocek­ļu asi­nīm un sird­sskaid­ro sviedriem dzirdi­nā­to zemi un priecā­ties par to. Tikai tad gara saule sasil­dīs mūsu Grieķi­jas zemi, un tā, tāpat kā senāk, neka­vē­da­mās izdzīs asnus, saplauks un nesīs augļus Dievam par godu.»*
----------------------------------------------------------------------

Reiz ­kāds stare­cam Porfī­ri­jam vaicā­jis, par ko balsot parla­men­ta vēlē­ša­nās, un viedais vīrs atbil­dē­jis ar līdzī­bu: «Pareiz­ti­cī­gā Baznī­ca ir kā cāļu māte, kas ar saviem spārniem apsedz gan baltos, gan melnos, gan arī dzelte­nos un jebku­ras citas krāsas cāļus.» 


Citkārt viņš poli­ti­ķiem veltī­jis šādus vārdus: «Ko gan tavā labā var izda­rīt poli­ti­ķi, kas paši sapi­nu­šies savas dvēse­les kaislī­bās? Kā citiem var palī­dzēt cilvēks, kurš nespēj palī­dzēt pats sev? Diemžēl līdz tam esam nonā­ku­ši arī mēs. Ja mēs būtu patie­si kristie­ši, tad, protams, spētu sūtīt uz parla­men­tu nevis kristī­go parti­ju, bet gan kristie­šus — poli­ti­ķus, tad visas lietas kārto­tos daudz savā­dāk.»

----------------------------------------------------------------------
* Priesteris Taciss D. 2001, Atona Starecu pamācības, Filokalija, ISBN: 9984937388, Rīga, lpp. 73-77

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts