Pirms mūsu zviedru valodas C-līmeņa eksāmenu, mēs ļoti daudz runājām par dažādām tēmām. Skolotāja mūs sadalīja mazās grupiņas par kādiem 4-5 cilvēkiem, un visiem pēc kārtas, diskusijas veidā, bija jāatbild uz šo jautājumu:
Vad är viktigaste in din familj? - Kas ir svarīgākais tavā ģimenē?
| 23.07.2009. Mūsu laulību 4.gadadiena. |
Godīgi sakot, mani ļoti pārsteidza citu atbildes. Manā grupā bija 3 sievietes no Āfrikas (Gambija un Etiopija) un viens vīrietis no Rumānijas. Pirmā runāja Fatu no Gambijas, un viņa teica, ka svarīgākais viņas dzīvē ir viņas bērns, 23.gadus jaunā meita. Tas viņai ir pats svarīgākais, jo vīrs var nākt un iet, vai mainīties, bet bērns vienmēr paliek tas pats. Pēc tam pie vārda tika Dorins no Rumānijas, un viņš viņai 100% piekrita, jo ja kaut kas nepatīk, sievu var atrast citu.... Pēc tam es tiku pie vārda.
Vīrs ir svarīgāks par bērniem manā ģimenē. Manā dzīvē pirmajā vietā ir Dievs, pēc tam mans vīrs un pēc tam mani bērni. Kāpēc tā, kāpēc mans vīrs ir svarīgāks par bērniem, viņš jau pats par sevi var parūpēties, bet bērni nevar? Tāpēc, ka:
- Laulības attiecības ir pats pamats un paraugs, ko mēs ieliekam savos bērnos;
- Ja vīrs ir laimīgs, tad arī bērni būs laimīgi, jo mājās valdīs miers un prieks;
- Ja bērni ir laimīgi, bet vīrs - nē, tad visticamāk, ka mājās ir nemitīgi strīdi. Tā tas vienārši ir! Zinu arī pēc savas pieredzes, kad manas prioritātes ir sajukušas un uzreiz mājās ir nemiers;
- Bērni mums ir tikai, labākajā gadījumā, gadus 18, pēc tam, agrāk vai vēlāk, viņi katrs aiziet savā dzīvē, un tad pāri paliek mūsu attiecības ar vīru.
- Laulība man nav kaut kas pats par sevi saprotams, tas ir darbs, reizēm pat ļoti grūts un smags darbs. Ir jārūpējas par savu laulību un attiecībām ar otru pusīti;
- Mēs kopā ar vīru audzinām bērnus, tie ir mūsu kopīgie bērni.
Awa no Gambijas vairāk tā kā piekrita otram viedoklim. Hanna no Etiopijas piekrita man, un viņa vēl pasmējās un teica, ka Dorinu viņa nekad neprecētu šādu uzskatu dēļ :) Dorins man vēl pajautāja, kādā ticībā es esmu, jo es teicu, ka man šķiršanās neliekas, kā kaut kas pats par sevi saprotams, jo viņi minēja, nu, ja viņiem nepatīk, ko dara sieva/vīrs, viņi var brīvi izšķirties un aiziet prom, bet bērns paliek. Uz ko es atbildēju, ka esmu luterāne, bet ka mana ticība neaizliedz šķirties, es apprecējos ar Māri ar domu, ka es vēlos nodzīvot kopā visu mūžu, nevis pāris gadus vai izmēģinājumam :) mans apsolījums laulību dienā bija "gan priekos, gan bēdās, gan slimībā, gan veselībā, gan grūtībās...", un es centīšos darīt visu iespējamo no savas puses, lai to īstenotu ar Dieva žēlastību un palīdzību.
Man patika, ka mēs runājām par nopietnām lietām, bet nevienu netiesājot, nekritizējot, vienkārši daloties, uzklausot un mīlestībā viens otru panesot :)
Tāda aktuāla diskusija mums bija izveidojusies vienā skolas dienā!
Pēc tam es daudz par to domāju, un mana dvēsele skuma... Es biju saskumusi... Es tik tiešām domāju, ka šāds viedoklis ir tīņiem, nu labi 20.gadus jauniem, nevis 35.+ pieaugušajiem. Man tas pat savā ziņā sāpēja... Es zinu, ka tās ir viņu dzīves un pieredze, kas noved līdz tādiem secinājumiem, bet man jau liekas, ka lielu daļu te spēlē arī mūsdienu sabiedrība, masu mēdiji u.c., kas tomēr popularizē ES, SEV, MAN, nevis ģimenes dzīves vērtības.
Es netiesāju viņus. Man, savā ziņā, ir viņus žēl.
Piedaloties šajā diskusijā un to klausoties, es tik spilgti ieraudzīju to, cik gan tālu ir mūsdienu modernais cilvēks aizgājis no Dieva. Cik gan daudzas lietas ir sagrozītas!
Cik tas reizēm ir jocīgi, jo dzīvojot Latvijā, mēs dzīvojām tādā savā kristiešu burbulī, mēs tikāmies ar stiprām un spēcīgām ģimenēm, mēs iedrošinājām un palīdzējām viens otram, un tas arī ir svarīgi un svētīgi. Bet tagad mēs te esam mazākumā, mūsu viedoklis nav tāds pats kā pārējiem, tas atšķiras, tas ir savādāks, bet tas ir labi, jo pats Kristus ir teicis: "Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.
Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs." Mateja 5:13-16.
8.martā jeb starptautiskajā Sieviešu dienā man nācās arī prezentēt sievietes tiesības Latvijā. Ja jums tas ir aktuāli, tad informāciju, ko piedāvā Eiropas Savienība varat atrast šeit. Bet man bija jāmin arī kāda sieviete, kas man ir nozīmīga, svarīga vai piemērs. Daudzi minēja sabiedrībā populāras sievietes: politiķes, uzņēmējas, karalieni u.c. Es no savas puses stāstīju par kādu sešu bērnu māmiņu, ko sauc par Unu Gavari, kas ir pilna laika mamma. Viņa ir dzemdējusi savus bērnus mājās, arī tas mūs vieno. Tagad viņa tos izglīto mājās, un viņas loma manā dzīvē ir bijusi ļoti iedvesmojoša. Es apbrīnoju to, kā viņa ļauj Dievam sevi izmantot, lai iedrošinātu un stiprinātu mani un citas sievietes. Arī šīs viedoklis ir atšķirīgs. Es jau esmu mūsu skolā tāda nemodernā sieviete jeb kā mani izlaboja skolotāja, ka es jeb mēs esam tradicionāla ģimene, un es par to priecājos. Slava Dievam, ka mēs savos uzskatos, pārliecībā un dzīvē varam būt tradicionāla ģimene! :)
Jo moderna, zviedru ģimene (es domāju, ka netikai zviedru, bet pat visas eiropas):
- kopš ~ 1950.gadiem vairs nedzīvo kopā ar vecākiem BET mēs tagad dzīvojam;
- ģimenē ir 1-2 bērni BET mums ir 4;
- sieva un vīrs strādā BET es "nestrādāju";
- finanses katram ir savas BET mums ir kopējas;
- mājsaimniecība ir dalīta uz vīru un sievu, nav tikai sievai jārūpējas par šīm lietām (ar to ir domāts modelis, kad vīrs strādā, bet sieva rūpējas par mājas soli) BET mana darba vieta primāri ir mājas un bērni. Tagad gan tā tiek dalīta ar manu mammu un Inesi, bet tas jau ir cits stāsts :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru