Iedvesmojos no Lauras raksta "Viena diena mājās" blogā Viens + Viens un nolēmu pierakstīt, kāda izskatās mana ikdiena veselu nedēļu.
Man ļoti patika pierakstīt, bildēt un ļaut bērniem bildēt, kas labs ar mums ir noticis un ko tad tādu labu mēs pa dienu sadarām pirmās piecas dienas. Bet pie sestās dienas un pēdējās septītās, es no tā jau noguru.
Man ļoti patika pierakstīt, bildēt un ļaut bērniem bildēt, kas labs ar mums ir noticis un ko tad tādu labu mēs pa dienu sadarām pirmās piecas dienas. Bet pie sestās dienas un pēdējās septītās, es no tā jau noguru.
Man svarīgākais uzdevums ir palīdzēt. Es esmu palīgs ne tikai savam vīram, bet arī bērniem. Man ir jāpalīdz viņiem diezgan bieži, kamēr viņi vēl mācās un attīsta savas spējas un prasmes.
Daļu no darbiņiem mēs paveicam bērnu vietā, kas varbūt nav pareizi, bet tāda ir mūsu ikdiena. Otru daļu viņi uzņemas paši. Viss ir atkarīgs no dienas, situācijas un apstākļiem. Katra diena ir unikāla un neatkārtojama. Nav divu vienādu dienu mūsmājās. Ir līdzīgi scenāriji: celšanās, pusdienu, vakariņu, ārpus skolu aktivitāšu laiki, bet katru dienu pastāv nobīdes un ekstra situācijas, pārsteigumi un izmaiņas, slimošanas un sliktas omas ;) Garlaicīgi nav ne mirkli! Tāda ir ikdiena! Raiba un krāsaina. Skaļa un klusāka. Mierīga un trokšņaina... Mīļa un kašķīga... skaista un bēdīga... viegla un grūta, bet man joprojām patīk būt mājās kopā ar viņiem!
Man bija ļoti interesanti pavērot arī sevi no malas, jo ikdienā es sevi nebildēju, un tā kā man negribējās būt bildēs sadrūmušai, domīgai vai nomāktai (kāda es arī esmu), tad nekas cits neatlika kā smaidīt un ieguvēji tam bija visi!! Jo mamma smaidīga un mājās miers. Var jau teikt, ka es tēloju, jo ikdienā tik bieži nez vai smaidu, bet, man liekas, ja man sakarā ar šo jauno izaicinājumu ir izdevies kaut vai piecas dienas biežāk uzsmaidīt bērniem, tad tas noteikti bija to vērts, jo es smaidīju no sirds, es atcerējos un priecājos par to, cik forši ir būt mājās! Cik forši, ka mana dzīve var būt tieši šāda!
Pierakstīt un nofotografēt ikdienas aktivitātes bija mazākais, bet lielākais darbiņš bija to visu salikt kopā un aprakstīt. Tad es arī secināju, ka īstenībā es nepierakstīju bērnu aktivitātes un ikdienu, bet gan savu, jo mums bērnu daudz un bija ļoti grūti pierakstīt un sekot tieši katram no viņiem. Tad man vajag vēl četrus palīgus, kas katrs sekotu citam bērnam. Tāpēc es vairāk koncentrējos uz sevi. Kāda ir mana ikdiena, kā māmiņai?
Un te nu visas dienas rindiņā:
Man bija ļoti interesanti pavērot arī sevi no malas, jo ikdienā es sevi nebildēju, un tā kā man negribējās būt bildēs sadrūmušai, domīgai vai nomāktai (kāda es arī esmu), tad nekas cits neatlika kā smaidīt un ieguvēji tam bija visi!! Jo mamma smaidīga un mājās miers. Var jau teikt, ka es tēloju, jo ikdienā tik bieži nez vai smaidu, bet, man liekas, ja man sakarā ar šo jauno izaicinājumu ir izdevies kaut vai piecas dienas biežāk uzsmaidīt bērniem, tad tas noteikti bija to vērts, jo es smaidīju no sirds, es atcerējos un priecājos par to, cik forši ir būt mājās! Cik forši, ka mana dzīve var būt tieši šāda!
Pierakstīt un nofotografēt ikdienas aktivitātes bija mazākais, bet lielākais darbiņš bija to visu salikt kopā un aprakstīt. Tad es arī secināju, ka īstenībā es nepierakstīju bērnu aktivitātes un ikdienu, bet gan savu, jo mums bērnu daudz un bija ļoti grūti pierakstīt un sekot tieši katram no viņiem. Tad man vajag vēl četrus palīgus, kas katrs sekotu citam bērnam. Tāpēc es vairāk koncentrējos uz sevi. Kāda ir mana ikdiena, kā māmiņai?
Un te nu visas dienas rindiņā:

Komentāri
Ierakstīt komentāru