Pāriet uz galveno saturu

Mums būs bērniņš... - kā pastāstīt bērniem?

2009. gadā Reinīti gaidot.
"Vai kāds tev resns puncis! Kāds puncis! Nu tā kā būtu tev punčabērns puncītī. Saēdies." Reinis (2014)

Šādi man sacīja mūsu mīļais dēls Reinis, kādu vakaru, kad Rūdolfiņš jau bija piedzimis, bet puncis vēl mammai nesarāvies. Mīļi! ;) 

Šis būs Sandras otrais jautājums, ko saņēmu pirms mēneša: "Kā jūs gatavojiet vecākos bērnus ģimenes pieaugumam - īpaši to, kas tajā brīdī ir jaunākais?"

Tad nu mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu no mūsu pieredzes. Sākšu ar mūsu bērnu gadu starpībām, lai saprastu, ka runa katru reizi patiešām ir ar pavisam maziem bērniem. 



  • Pēterim bija 8 mēneši, kad pieteicās otrais bērniņš. Starpība 1 gads un 4 mēneši. 
Kriksim nepilns mēnesītis. 
  • Pēterim bija 2 gadi un 8 mēneši, Kristapam bija 1 gads un 5 mēneši, kad pieteicās trešais bērniņš. Starpība 2 gadi un 17 dienas starp otro un trešo bērniņu. 
Reini gaidot. 2010. gada marts. 
  • Pēterim bija 3 gadi un 10 mēneši, Kristapam bija 2 gadi un 7 mēneši, Reinim bija 9 mēneši, kad pieteicās ceturtais bērniņš. Starpība 1 gads un 5 mēneši starp trešo un ceturto bērniņu. 
Martu gaidot. 2011. gada jūlijs. 
  • Pēterim bija 7 gadi un 3 mēneši, Kristapam bija 5 gadi un 11 mēneši, Reinim bija 3 gadi un 10 mēneši, Martai bija 2 gadi un 5 mēneši, kad pieteicās piektais bērniņš. Starpība 3 gadi un 3 mēneši starp ceturto un piekto bērniņu.  
Rūdolfu gaidot 2014. gada jūlijs. 
Var jau likties, ka vecākais/jaunākais bērns bija vēl ļoti mazs, neko nesaprot, priekš kam kaut ko gatavot un stāstīt. Bet tā viss nav. Viņi ļoti labi saprot un zina ļoti daudzas lietas jau no ļoti agra vecuma. 
  • Mēs sākām ar to, ka katru reizi, kad es biju stāvoklī, mēs paziņojām mūsu bērnam/iem, ka MUMS VISIEM BŪS BĒRNIŅŠ, kas tagad ir mammai puncītī. Tas nav tikai mammas vai tēta bērniņš, bet mūsu visu. Stāstījām, ka pastāv divas iespējas: vai nu māsiņa, vai arī brālītis, to mēs parasti nezinājām, tāpēc mēs šo jauno bērniņu nosaucām par punčabērnu. Bērniņam attīstoties, auga mans puncītis un līdz ar to, bija iespēja par to runāt, stāstīt un dalīties savās emocijās un izjūtās. Arī to, ka mammai nedrīkst lēkāt pa vēderu, jo tur iekšā ir maziņš bērniņš, ka mamma ir nogurusi un viņai vajag atpūsties.
  • Mēs sākām katru vakaru kopā lūgt par mazulīti jeb punčabērnu, lai Dievs viņu sargā un palīdz attīstīties.
  • Mēs izmantojām veco, labo padomju laiku "Zīlīti", lai runātu par to, kā rodas un piedzimst bērniņi, kā arī Ievas Samauskas grāmatiņu "Betijas sarunas jeb kā es piedzimu" piekto bērniņu gaidot - piedod, Evij, ka es tev vēl neesmu atdevusi šo grāmatiņu. Vasarā aizvedīšu, ok? 

  • Parasti mēs visus bērnus ņēmām līdzi arī pie ginekologa, vai vecmātes. Vizītes laikā viņi redzēja, ka mammu nomēra, klausās sirsniņu, skatās USG. Tas viss viņus sagatavo nākamajam bērniņam. Gaidot Rūdi, Reinim un Martai pat bija iespēja pašiem klausīties bērniņa sirsniņu caur koka stetoskopu. Tas bija ļoti mīļi. 
Manuprāt, pats galvenais ir būt patiesiem un runāt par to, kas notiek, kā arī stāstīt un lasīt, atbildēt uz jautājumiem, ņem līdzi uz vizītēm un iesaistīt visos darbiņos, kas skars nākamo bērniņu. Piemēram, ļaut salocīt mazulīša jaunās drēbītes, apskatīt un sakrāmēt pamperus, stumt ratiņus, izmēģināt rotaļlietas, pat iegulties klēpī, kā mazulītim ;)  

Tikai gaidot piekto bērniņu, es atļāvos savus vecākos bērnus gaidību laikā necilāt un nenēsāt, jo viņi bija pietiekami lieli, lai to saprastu un pieņemtu. Bet visās pārējās gaidībās es tik tiešām jaunāko bērnu stiepu un nesu līdz pašai pēdējai dzemdību dienai, jo es nevarēju pateikt 10 mēnešus jaunam bērniņam: "Piedod, mamma, tevi vairs nenesīs, jo mammai paliek pa grūtu..." nu kaut kā tā. Kā arī organisms jau pierod un Dievs dod spēkus, jo vecākais dēls jeb tajā brīdī jaunākais aug kopā ar punčabērnu, līdz ar to arī mamma pierod pie slodzes un nav tik traki, vismaz manā gadījumā, tā bija.
2014. gada 22. martā. 

Komentāri

  1. Paldies, Guntiņ, mums vairs nevajag šo grāmatiņu. Mums uzdāvināja tieši tādu. :) Dievs dod vietā, kad dodam paši. Lai noder vien jums un jūsu mīļajiem!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ak, mīļā, Evij! Liels paldies ;) Bučas un samīļojumi Jums visiem!

      Dzēst
  2. Liels paldies arī par šo rakstiņu - ļoti noderīgs! Arī ar visu sagatavošanos mums droši vien būs kādas grūtības, "lielajam" bērnam no vienīgā kļūstot par "vienu no diviem," Bet tas jau tā laikam ir vienmēr, un gan jau ar Dievpalīgu ar visu tiksim galā :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Zini, Sandriņ, es tādas īstas greizsirdības pie bērna piedzimšanas nemanīju ne pie viena no bērniņiem, pēc tam, kad paaugās, tad vairāk parādās kādi stiķi un niķi, ka mamma jādala, vēl tagad reizēm ir ;) Bet tāda jau tā dzīvīte. Atceros, kā es no viena bērna māmiņas kļuvu par divu bērnu māmiņu (un iepriekš uztraucos, kā ar visu tikšu galā, uzspēšu u.t.t.). Man pats grūtākais bija tieši pirmais mēnesis, kamēr mēs paši pieradām viens pie otra, pie jaunās situācijas, apstākļiem, pēc tam jau likās, ka ir baigi forši!
      Daudz kas ir atkarīgs no paša bērniņa, gan lielā, gan nākamā mazā (temparmenta, rakstura ziņā), cik viegli vai ātri pieņem brālīti/māsiņu. Bet Dievs tik tiešām nāk palīgā un es ticu, ka būs forši, vai ne?

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts