 |
| Pēcis 2008. gada novembris. |
Savas pieredzes stāstu sākšu ar pirmo bērniņu. Viņš dzima slimnīcā, tādējādi uzreiz pēc dzimšanas tika guldīts mazā bērnu gultiņā. Bet pirmajā naktī, es, kā jaunā māmiņa, nekādi nevarēju iemigt, jo visu laiku modos augšā un vaktēju, vai viņām viss kārtībā, vai elpo u.tml. Tāpēc paņēmu viņu sev tuvāk - blakus, bet mūs atdalīja spilveni un salocītas segas. Tā nakts bija tramīga - man, jo bērns nogulēja visu nakti, bet man tas bija kaut kas tik jauns un īpašs, kā nekā pirmais bērns.
Kopš pašas dzimšanas Pēcis ir vairāk vai mazāk gulējis savā gultiņā, arī kad mēs pārbraucām mājās no slimnīcas, viņš pa naktīm, gulēja savā gultā. Ja pamodās, tad es viņam sēdēju blakus, pieturēju rociņu, vai arī pabaroju un liku atpakaļ gultā. Reizēm pat bija tā, ka baroju viņu gultā. No rīta skatos bērns nav blakus, kur ir bērns???? Ir - savā gultiņā. Pati neatceros, ka būtu viņu atpakaļ savā gultā ielikusi, jautāju vīram, bet viņš to arī neatceras, tā tad, darījām to auto pilotā jeb pa miegam.
Labums tāds, ka man ar pirmo bērnu izdevās izgulēties arī pa dienu, guļot kopā ar viņu diendusas un pārējās reizes. Bija pat tāda stadija, ka pārnāk mājās vīrs no darba, un es aicinu viņu iet gulēt kopā ar bērnu kārtējo īso diendusu, jo es esmu "pārgulējusi jēgu" jeb
es vairs negribu gulēt!!!!
 |
| Kristaps 2009. gada janvāris. Tikko pamodušies no kopīgās diendusas. |
Pārējie bērni līdz zināmam vecumam ir gulējuši kopā ar mums, vecākiem, vienā gultā. Tik ilgi, kamēr es viņus baroju ar krūti pa naktīm (+/- 6. mēneši), jo tā ir ērtāk un praktiskāk. Man svarīgāk ir izgulēties naktī, nekā būt nomodā, vai vēl celties un nest bērnu uz savu gultiņu... iespējams, ka biju/esmu slinka, bet ir citas prioritātes. Kad es pārtraucu, barot savus bērnus pa naktīm, tad viņi mācās gulēt paši savās gultiņās. Bet te es gribu piebilst, ka bērna gulta joprojām atrodas mūsu, vecāku, istabā.
 |
| Reinis 2010. gada aprīlis-maijs. |
Patlaban mēs ar Rūdolfu guļam kopā tikai daļu no visas nakts. Apmēram pirms pāris nedēļām Rūdis iesāka gulēt pats savā gultiņā jeb viņš tajā aizmieg uz nakti un noguļ līdz pirmajai nakts/vakara ēdienreizei, pēc tam joprojām guļ kopā ar mums. Daļa no maniem bērniem uz nakti aizmiga, vienkārši ēdot, tas ir zīdīšanas laikā. Tā arī viņi palika lielajā vecāku gultā. Visi bērnu kādu laiku tika midzināti uz rokām, kad aizmiga, tad mēs viņus nolikām vai nu vecāku vai savā mazajā gultiņā. Un savā laikā visi bērni, izņemot pirmo, ir aizmiguši un gulējuši pie ieslēgta fēna. Arī patlaban fonā skan fēns. ;)
 |
| Rūdis aizmieg savā gultiņā pie ieslēgta fēna. Marts 2015. |
No savas pieredzes varu teikt, ka es labāk izguļos, ja man bērns ir blakus, es varu viņu barot naktī un man tas netraucē izgulēties. Mūsu ikdiena: viens pups, otrs pups un guļam visi kopā tālāk. Bet ir reizes, kad Rūdolfam ir naktī jāmaina autiņbiksītes pat līdz 4 reizēm, tas gan mani pieceļ, es gan izmantoju mitrās salvetes un bērnu nekur nenesu, viss notiek tur pat gultā, bet tik vai tā, es mēdzu būt kašķīgāka no rītiem, ja naktīs ir bijusi papildus autiņbiksīšu maiņa.
 |
| Rūdis. Marts 2015. Pakaviņš no vienas puses, un otras. |
Man nav bail, ka es uzvelšos virsū savam bērnam, jo mēs izmantojam lielo grūtnieču spilvenu, kas ir ļoti līdzīgs pakaviņam, tādējādi, tas pasargā jeb atdala bērnu no vecāka/iem. Kā arī vienā pusē ir mazuļa gultiņa, kā "drošinātājs". Zem mazuļa es palieku vēl dvielīti, jo zīdot, var piens ļoti ātri sasmērēt gultas veļu, tad nu vieglāk un praktiskāk ir samainīt dvieli, nekā palagu.
Agrāk ir bijušas arī reizes, kad es no rītiem pamostos galīgi stīva un ļoti jocīgā, neērtā pozā, viena roka gaisā uz sāna guļot. Tas tik nozīmē, ka esmu iemigusi pēc bērna zīdīšanas un visu nakti neesmu kustējusies, jeb esmu sastingusi tajā pozā, iespējams, ka no bailēm, lai neuzgultos bērnam virsū, bet iespējams, ka tāpēc, ka nebija daudz vietas. Bet tas nav tagad, tas bija pie Krikša vai Reinīša, kad visi kopā dzīvojām 36 km2 dzīvoklītī un gulējam uz izvelkamā dīvāna.
 |
| Mūsu dzīvoklītis. Viss kompakts un blakus. Pat, ja bērni bija savā istabā, viss bija rokas attālumā. 2010./2011. gadā. |
Ļoti daudz, kas ir atkarīgs arī no gultas lieluma jeb platuma. Jo tagad (sākot ar Martiņu) mums ir ļoti plata gulta 1.9 x 2 m un tas tik nozīmē, ka visiem ir vietas, un ir daudz vieglāk un ērtāk izgulēties.
 |
| 2011. gada rudens. Martiņa mūsu lielajā gultā. |
Bet, ja pavisam godīgi runājot, ir bijušas pāris reizes, kad es pamostos no tā, ka bērns tā saraustīti elpo, atveru acis un redzu, ka viņam mūsu lielā sega virsū. Tāpēc, tagad mēs bērnu liekam mazliet augstāk par mums un mūsu spilvenus zemāk, lai bērns ir "virs" mums. Kā arī tajās reizēs, kad bērns guļ ārmalā, viņam netiek izmantota mūsu sega, jo bērnu ietērpjam "mini guļammaisā".
Vēl gribas piemetināt, ka viss ir Dieva rokās un Viņš arī sargā!
 |
| Omulīgais Rūdis. 29.03.2015. |
Guntiņ, paldies par izsmeļošo rakstu. Man Tava pieredze ir ļoti noderīga. Tā kā dzīvoju ASV, tad laikam biju pamatīgi iebiedēta ar nemitīgo pediatru, māsiņu un mediju propagandu, ka gulēt vienā gultā ar bērnu ir ārkārtīgi bīstami un gandrīz vai bezatbildīgi. Tā nu es nomocījos līdz 1 g.v. ar nemitīgu celšanos naktīs, barošanu, midzināšanu, likšanu gultiņā, lai pati aizmigtu uz 1-2 stundiņām, un sāktos atkal viss no gala :( Vakaram nākot, man jau uzmācās bailes par nakti - un es domāju, ka bērns to juta un tāpēc arī tik bieži modās. Biju kā zombijs - funkcionēju uz kādiem 50%. Tāpēc tagad, kad gaidu otru bērniņu, par gulēšanu es domāju un lasu literatūru jau laicīgi. It īpaši tāpēc, ka ar diviem bērniem vairs nevarēs pagulēt pa dienu tad, kad čuč mazais. Šobrīd domāju, ka droši vien mazo ņemšu pie sevis gultā, vismaz daļu no nakts. Mums ir ļoti liela gulta, tā ka vietas pietiks. Tieši tāpat kā Tu domāju arī izmantot lielo grūtnieču spilvenu papildus drošībai, un mazo gultiņu piestumt no otras puses. Es domāju, ka galvenais ir visiem izgulēties, cik labi vien iespējams, nevis ievērot kaut kādus "pareizos" bērna kopšanas priekšrakstus. Galu galā - pat visgudrie pediatri reizēm aizmirst, ka ne vien bērnam nepieciešams miegs, bet arī mammai (un pat vairāk). Vēlreiz tev paldies par šo rakstu :)
AtbildētDzēstMīļo, Sandriņ, APSVEICU,Tevi ar gaidāmo mazuli! Tas ir ļoti īpašs un skaists laiks! Izbaudi to! Laiks rit ļoti ātri, tāpēc tuvākajā laikā mēģināšu atbildēt arī uz Tavu otro jautājumu, esmu iesākusi, vajag tik pielikt punktu ;) Es esmu arī daudz lasījusi par to, ka bērniem ir nepieciešams vecāku/mammas kontakts, un ka pat ārsti iesaka gulēt kopā ar mazuli vienā gultā, lai bērns izaugtu drošs. Tāpēc nezinu, vai gulēt atsevišķi ir "pareizais bērnu kopšanā". Cik cilvēku, tik viedokļu. Jo agrāk jau arī, manuprāt, mātes gulēja kopā ar zīdainīšiem... kam tik ļoti nepieciešams māmiņas tuvums...Es zinu, ka neiesaka gulēt kopā, piemēram, vecākiem reibuma stāvoklī, kas ir bīstami saviem bērniem, var uzgulties virsū, bet tā kā es alkoholu nelietoju, tad uzskatu, ka tas uz mums neattiecas. Galvenais ir visiem izgulēties ;) Kā arī man pirmo bērnu pienesa vīrs līdz lielajai gultai, es pabaroju un viņš atkal aiznesa bērnu atpakaļ un ielika gultiņā, mēs dalījām šo pienākumu, ne tikai es cēlos pa naktīm, bet mēs abi. Kāpēc tā? Jo, es uzskatu, ka netikai vīram ir nepieciešams izgulēties, kam nākamajā dienā ir jādodas uz darbu, bet arī jaunajai māmiņai, jo viņai nākamā diena arī jāpavada atbildībā darbiņā - būt par mammu un arī vajag spēkus, it īpaši, ja ģimenē ir vairāki bērniņi. Es apbrīnoju Tevi par spēju celties naktī, un tik daudz ziedot no sevis... Jo vairāk vai mazāk, bet mēs vienmēr naktīs esam gulējuši, arī izgulējušies. Ar Reini gāja grūtāk, jo viņš arī pa naktīm raudāja, tad nu auklējām viņu uz rokām, bet pie pārējiem bērniņiem, slava Dievam, bet nakts ir nakts, kad visi, vairāk vai mazāk, bet guļ.
DzēstJā, Tev taisnība - arī ārstiem ir dažādi viedokļi; es pēdējā laikā lasu tos, kas atbalsta kopā gulēšanu. Tik labi, ka Tev vīrs palīdzēja pa naktīm. Mums bija tā, ka vīrs gribēja palīdzēt, bet viņam ir ļoti caurs miegs un viņš nevarēja tā kā es - kā bērns aizmidzis, tā arī uzreiz aizmiegu pati. Tā nu viņš bija vēl vairāk neizgulējies nekā es, un pēc kāda laika darbs sāka pamatīgi ciest. Tā ka kādu laiku vienīgā iespēja bija gulēt atsevišķi. Protams, mums šis variants nelikās ideāls. Tāpēc tagad es domāju, ka, ņemot mazo pie sevis gultā, samazināsies raudāšana (jo var pabarot tūlīt) un būs arī ātrāka iemigšana, tā ka visiem miegs būs daudz labāks :) Vēlreiz Tev paldies, un gaidīšu nākamo rakstu (kad Tev sanāk, protams).
AtbildētDzēst