Pāriet uz galveno saturu

Vasaras nometne

Es ik palaikam vēl atgriezīšos pie šīs vasaras lielā ceļojuma uz Latviju. 


Šoreiz stāsts būs par Rīgas ev. luteriskās Jēzus draudzes vasaras nometni Rēķu kalnā. Šī mums bija pirmā reize, kad mēs kā ģimene piedalījāmies Jēzus draudzes vasaras nometnē. Tā kā es "nāku" no šīs draudzes, bet ieprecējos Ogres ev. luteriskā draudzē, tad pusaudžu un jaunības gados, es jau biju ņēmusi dalību šādā nometnē. 

Visvairāk mēs priecājāmies par to, ka mēs varēsim būs kopā kā ģimene, ka programmā bija pasākumi un aktivitātes gan vecākiem, gan bērniem. Kā sacīt jāsaka, par visu bija padomāts! Ka veselu nedēļu nebija, jāuztraucas ne par naktsmājām, ne par ēšanu un pats labākais bija tas, ka tam visam pāri, vēl labā vēsts par Jēzu! Garīgās rekolekcijas. Tas noteikti bija to vērts, neskatoties uz to, ka apkārt un arī mūsējie saķēra kādu vēdera vīrusu vieglā formā, vai arī uz to, ka visi pasākumi nebija piemēroti mazu bērnu ģimenēm. Bet man liekas, ka pats svarīgākais, ko mēs varējām darīt šāda veida pasākumos bija skatīties uz to pozitīvo, kas notiek un priecāties par šo iespēju, ka mēs vispār varam sanākt kopā un pielūgt Dievu! Visiem vienmēr neizpatiks un, jo īpaši šādā nometnē, kur dalību ņēma ap 290 cilvēkiem, vai ne?



Tā kā programma bija visai interesanta, tad bērnu režīms un ikdienas grafiks, tika pilnībā pielāgots nometnei, cik nu mēs to mācējām un spējām! Kādu dienu mēs atkal likām bērnus gulēt diendusu un Reinītis nogulēja no apmēram plkst. 15:00-18:30!! No vienas puses, prieks, jo bērns atgūst spēkus un atpūšas, tas nozīmē, ka pamodīsies mierīgāks un laimīgāks. No otras puses, žēl par garām palaistu iespēju piedalīties vakara pasākumā Cesvaines pilī un baznīcā. Bet Dievs visu vērsa par labu. Jo īstenībā pēc intensīvās programmas un cilvēku bariem visapkārt, šis bija vakars, kad mēs nometnes vietā bijām palikuši gandrīz vieni paši, neskaitot vēl kādas pāris ģimenes. Visapkārt miers un klusums! Bērni var mierīgi dzīvoties un spēlēties! Tas bija ļoti īpašs un skaists vakars!

Bērni bauda vienkāršu kopā būšanu klusumā un mierā. 
Centos atdarināt bērnu grimases un mīmiku. 
Pēdējā dienā bija noslēguma svētki. Uz kuriem visiem dalībniekiem bija jāierodas baltās drēbēs. Es gan to informāciju kaut kā biju palaidusi garām, bet Dievs jau visu zina un lika sirsniņā īstās domas. Jo pirms pašas izbraukšanas uz nometni, es vēl ilgi domāju, vai vajadzēs Martai nometnē balto kleitiņu. Un, redz, kā tomēr noderēja! Tā nu neplānoti gadījās, ka man visiem bija balti vai gaiši apģērbi, pat Mārim pie rezerves drēbēm atradās viens balts T-krekls ;)
Mazie "baltumiņi". 
Protams, ka lielu daļu no lekcijām, mēs pavadījām un dzirdējām tikai ar "vienu ausi", bet man liekas, ka tas tagad ir tikai tāds laiks. Tā ir mūsu kalpošana bērniem - būt līdzās viņiem. Pieņemt to, ka es kā daudzbērnu māmiņa, nevaru iegūt 100% no nometnes, bet ņemt tik cik varu, jaudāju, spēju un bērni ļauj. Un pāri visam par to visu slavēt Dievu un patiešām pateikties un priecāties. Man liekas, ka ir svarīgi nesacerēties uz kaut kādu "uh un ah", bet izdzīvot katru mirkli.
Kopā ar bērniem. 
Pēdējā dienā pēc kopējās lielās fotografēšanās, man ļoti patika vienkārši gulēt zālītē un ne par ko nedomāt, kamēr bērni nodarbināja sevi smilšu kastē. Kopumā tā bija ļoti jauka nometne, un patīkami atpūtas brīži. 
Rēķu kalns. 

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts