
Tā ideja ir sekojošā, mēģināšu to aprakstīt:
Toreiz es šai domai piekritu 100 %, bet dzīves realitāte ir drusku savādāka par skaistu teoriju. Viss ir atkarīgs no paša pāra, jo ne vienmēr tas, ja man nav kosmētikas norāda uz to, ka es esmu nesakopta. Jo cik cilvēku, tik arī viedokļu. Piemēram, mans tēvs uzskata, ka sievietei vienmēr ir labi jāizskatās, t.i., ar kārtīgu "meikapu", vienalga vai rīts, vai vakars, vai nakts! Bet manam vīram labāk patīk, kad es esmu bez dekoratīvās kosmētikas. Teiksim tā, kas manam tēvam patīk, manam vīram jau šķiet par daudz! Redz, kā! Protams, ka man svarīgāks ir mana vīra viedoklis, pat ja tas nesakrīt ar manu tēvu ;)
Kāds ir tava vīra viedoklis šajā jomā? Vai tu to zini?
Vai es varu darīt, t.i., ģērbties, krāsoties, izskatīties, tā kā es pati gribu, jo ir taču arī MANAS domas un galu galā jau runa iet par mani, nevis vīru! Vai tomēr man svarīgāks ir mana vīra viedoklis? Es esmu par vīra viedokli, es mācos ieklausīties savā vīrā un ņemt vērā to, ko viņš man saka, jo man ir grūti uzvilkt kādu kleitu, vai nēsāt kādas kurpes, kas manam vīram nepatīk. Parasti es tās atdodu prom... Man bija vienas ļoti ērtas balerīnu laiviņas tīģera rakstā: plankumaini melnas ar brūnu. Man tās patika tikai tāpēc, ka bija ļoti ērtas, bet mans vīrs tā ciest nevarēja, raksta dēļ. Tad es nolēmu, ka nēsāšu tās tikai tad, kad mans vīrs nebūs mājās, vai arī tad, kad es kaut kur došos viena pati! Bet es nespēju ilgi tā darīt, es vienkārši nevarēju tās paturēt.... Es to vienkārši nevaru izdarīt, sirdsapziņa kliedz uz mani: "Velc nost! Pārvelc!"
Kāds ir tava vīra viedoklis šajā jomā? Vai tu to zini?
Vai es varu darīt, t.i., ģērbties, krāsoties, izskatīties, tā kā es pati gribu, jo ir taču arī MANAS domas un galu galā jau runa iet par mani, nevis vīru! Vai tomēr man svarīgāks ir mana vīra viedoklis? Es esmu par vīra viedokli, es mācos ieklausīties savā vīrā un ņemt vērā to, ko viņš man saka, jo man ir grūti uzvilkt kādu kleitu, vai nēsāt kādas kurpes, kas manam vīram nepatīk. Parasti es tās atdodu prom... Man bija vienas ļoti ērtas balerīnu laiviņas tīģera rakstā: plankumaini melnas ar brūnu. Man tās patika tikai tāpēc, ka bija ļoti ērtas, bet mans vīrs tā ciest nevarēja, raksta dēļ. Tad es nolēmu, ka nēsāšu tās tikai tad, kad mans vīrs nebūs mājās, vai arī tad, kad es kaut kur došos viena pati! Bet es nespēju ilgi tā darīt, es vienkārši nevarēju tās paturēt.... Es to vienkārši nevaru izdarīt, sirdsapziņa kliedz uz mani: "Velc nost! Pārvelc!"
Labi, bet atgriežoties pie sākuma tēmas. Tam nav jānotiek katru vakaru, jo tas vienkārši nav reāli. Bet, piemēram, reizi mēnesī, kāpēc ne? Uzstādīt sev apņemšanos, ka, piemēram, katra mēneša 2.datumā es sapucēšos, vīram neko neteikšu, bet tādējādi iepriecināšu tikai viņu.
Man liekas, ka bieži vien mēs pucējamies tad, kad izejam no mājās, bet mājās staigājam kā pagadās... Reizēm jāpamaina situācija, lai neapnīk, un arī ikdiena mājās var būt interesanta un pārmaiņu pilna.
- Es zinu, ka nav praktiski mājās staigāt vakarkleitā, ja ir mazi bērni;
- Es zinu, ka šādas drēbes var ļoti ātri nosmērēt, jo īpaši ja mazulis ir mājās;
- Es zinu, ka tas prasa papildus laiku, lai sakoptu sevi;
- Es zinu, ka citreiz ir tādas dienas, kad nav laika matus izķemmēt, vai zobus iztīrīt, nemaz nerunāsim par kosmētikas uzklāšanu;
- Es zinu, ka reizēm vienkārši to negribas;
- Es zinu, ka var arī vīrs nenovērtēt vai nepamanīt šo uzpucēšanos;
- Es zinu, ka tas ir reizēm pat ļoti apgrūtinoši;
- Es zinu, ka tam vienkārši nav laika, jo ir citas prioritātes;
- Es zinu, ka man tas vienkārši neliekas svarīgi;
- Es zinu, ka man mājās gribas justies ērti;
- Es zinu, ka...
Bet varbūt pāri šiem visiem "Es zinu...", ir vērts saņemties un izdarīt. Var jau arī pajautāt saviem vīriem, kas viņam patīk vai nepatīk. Es pieļauju, ka viņiem var nepatikt runāt par šīm lietām. Taču reizēm ir kādi komentāri vai replikas arī no mana vīra par manu izskatu, uz kuriem man kā sievai nevajag apvainoties, bet ņemt to vērā un vienkārši ievērot.
Es pazīstu, kādu sievu, kuras vīram ļoti patika, ja sieva valkāja svārkus. Tas viņam bija ļoti svarīgi. Sieva, kura ir arī daudzbērnu māmiņa, to īsti nedarīja, attaisnodama savu rīcību ar to, ka ar bērniem ir praktiskākas bikses. Bet vai tiešām mūsu lēmumiem ir jābūt šādiem? Vai tiešām mēs varam attaisnot savu nepaklausību vīram? Varbūt mums vajag tikai paklausīt! Jo ziniet, kā teica māte Terēze: "Paklausot saviem vīriem, mēs nekad nekļūdāmies! Mīliet paklausību! Nesakiet: "Man jāpaklausa!", bet sakiet: "Man patīk paklausīt!" vai arī "Daru to ar prieku :)"" Bet tomēr, cik grūti reizēm ir paklausīt!
Šodien mēs svinam mūsu 8. laulības gada dienu!
Tāpēc maza atkāpe no mana atvaļinājuma, un vēlējos dalīties ar šīm pārdomām!

Paldies.
AtbildētDzēstPatiesībā, arī man tas sagādā prieku, kad, paskatoties spogulī, es pretī redzu sakoptu un skaistu personu - sevi :)
:) Paldies par šo piebildi. Tā koncentrējos uz "vīriem", ka par mums pašām aizmirsu! :)
Dzēst