Pāriet uz galveno saturu

Ko darīt ar bērna raudāšanu un čīkstēšanu?

Mēs ar Māri ik pa laikam runājam par bērnu čīkstēšanu un raudāšanu. 

Kā panākt, lai bērns nečīkstētu, bet varbūt ka vajag ļaut viņam izraudāties?

Kāda tad īsti ir starpība starp čīkstēšanu un patiesi īstu raudāšanu? To nu es centīšos noskaidrot šodienas pārdomās.

Pirms kāda laika es jau šo tēmu apskatīju no čīkstēšanas jeb spekulācijas un robežu noteikšanas puses. Bet šoreiz no cita skatījuma. 

Tā ir ne tikai mana pieredze, no kuras es varu mācīties ikdienā saskaroties ar saviem bērniem, bet arī no apkārtējiem. Jo mēs dzīvojam sabiedrībā un daudzas lietas var novērot arī citās ģimenēs. Šīs būs manas pārdomas un secinājumi, pieļauju, ka citi tām nepiekritīs, vai viņi šīs lietas izskaidro savādāk un tas tā var arī būt :) 

Pirmkārt, bērns vispirms prasa, viņš nekad nesāk uzreiz čīkstēt vai raudāt. Raudāšana vai čīkstēšana ir sekas tam, ka bērnu nesaprata vai arī neizpildīja viņa vēlmi, iegribu u.tml. 

Tad nu man uzreiz gribas atdalīt šīs divas lietas un runāt par katru no tām atsevišķi. Parasti jau arī vecāki atšķir, kad bērns spekulē un čīkst, lai panāktu savu un, kad viņš patiesi no sirds kaut ko pārdzīvo. 

Sāksim ar patiesu raudāšanu. Bērni mēdz raudāt, ja viņus kāds ir:
  1. emocionāli (nesaprot, pazemoja ar vārdiem, uzkliedza, apsaukāja);
  2. fiziski (pagrūda, iesieta, ieknieba, saspieda, vai arī pats nokrita, sasitās utt.);
  3. vai garīgi sāpinājis (arī grēka atziņa un nožēla u.c.).
Vairāk iemeslu es pagaidām nevaru iedomāties. Jo arī tas, ka bērnu vecāki nav sapratuši var ļoti emocionāli sāpēt. Man liekas, ka to ļoti labi saprot gan sievietes, gan vīrieši, kad mums liekas, ka tie vīri vai tās sievas mūs nu pilnīgi nesaprot, un tas sāp. Tikai vai mēs par to runājam, vai mēs to izrādām... Tā jau ir cita runa. Pieaugušie māk spēlēt "teātri" un reizēm pat ļoti labi, bet bērni parasti ir patiesi un neslēpj savas jūtas. 

Un paliek jau arī tāda lieta, kad bērns no sirds ir sapratis, ka viņš ir grēkojis un to ļoti nožēlo un arī tad viņš sāk pēkšņi raudāt un to pārdzīvot. Bet tas ir skaisti! Jo Dievs ir dzīvs viņos, un tas tik liecina, ka ar viņu sirdsapziņu viss ir kārtībā. 

Tātad, ko tad darīt ar bērnu, kas patiešām raud? 

Pavisam vienkārši - viņu vajag samīļot! Paņemt klēpī, apķert, sabučot, un es pat teiktu, ka ļaut izraudāties. Tik ilgi, cik vajag. Mēs, sievietes, šajā lietā laikam jau labāk jūtam jeb saprotam savus bērnus, jo esam emocionālākas būtnes par vīriešiem. Man liekas, ka lielākā kļūda, kāda var būt ir likt bērnam pārstāt raudāt ar, piemēram, tādiem tekstiem kā 'nu pietiks, cik var raudāt', 'beidz ņuņot', 'tu taču esi īsts vecis/vīrs, un vīri neraud' vai arī 'viss!', 'stop!'. 

NĒ! Lai raud, lai izraud visu, kas sāp... Mēs taču negribam, lai mūsu bērni kļūst par bezjūtīgiem radījumiem. 

Ieteikums! Var gadīties situācijas, kad bērns nevar uzreiz pateikt, paskaidrot vai pastāstīt, kāpēc viņš raud, tad vajag ļaut viņam vispirms izraudāties un pēc tam izrunāties. Viņš pastāstīs to, kad būs gatavs un ja gribēs par to runāt! Viena no kļūdām ir arī censties visu uzzināt uzreiz un neļaut to no sirds izraudāt, jo ticiet man, ar asarām jau liela daļa no pārdzīvojuma ir pārdzīvota. 

Čīkstēšana.

Tā ir viena interesanta tēma, jo man liekas, ka tajā ir ļoti daudz domstarpības mūsdienu sabiedrībā, sakarā ar dažādo mūsdienu bērnu audzināšanu. Man liekas, ka bērni mūsdienās čīkst un īd daudz vairāk, kā to darīja agrāk un ziniet, mēs, vecāki, to paši pieļaujam! 

Kāpēc gan bērns čīkst?

Jo viņš zina, ka tādējādi viņš panāks savu! Vienu reizi čīkstēšana, kas līdzinās raudāšanai tikai bez asarām, jeb spekulācijai ar tādu mazu "kašķīti" aiz ādas, vecāki noticēja jeb "uzķērās" un bērnam dzīves skola rokās. Ziniet, es esmu tam gājusi cauri simtiem reizes ar katru savu bērnu un ticiet vai nē, bet tās vienmēr ir ļoti līdzīgas un atrisinājumi nav vairāk par diviem. Piedodiet, bet savādāk tās lietas nestrādā līdz galam ilgtermiņā. 

Ko tad darīt, kad bērns čīkst?

Man ir zināmi tikai divi risinājumi ar noteikumu, kad vecāki spēj atšķirt, ka tā ir kārtējā spekulācija, kurai nav jāizdabā!!!!!:
  1. Ļaut bērnam čīkstēt tik cik viņš grib, bet tādējādi viņš nepanāks savu. Punkts. Jo ja kašķītim mazāk uzmanības pievērsīs, jo mazāk to būs. Nav jau jēgas kašķēties, ja neviens tam nepievērš uzmanības. Zinu, ka jūs man teiksiet, ka es to nevaru izturēt, man iet caur kauliem, bet tas taču mans mazais bērns utt. Bet vai jūs esat padomājuši, ka jūsu mazais bērns ar katru dienu pieaug un ja vecāki to pieļauj, tad līdz ar bērnu, pieaug arī kašķīši... tie pieaug, tie paši par sevi nemazināsies... Lielākā kļūda, ir tā, ka vecāki bērnam ļauj sākt čīkstēt un vienlaicīgi piedraud un pēc tam lauž savu solījumu. Piemēram, saka, ka cepumu nedabūsi, kamēr neesi paēdis pusdienas, pēc pāris minūtēm to neiztur un mīļā miera labad, bērnam iedod cepumu. (Te nav runa tikai par ēšanu, bet vispār par ikdienišķām dzīves situācijām, kad vecāki pasaka "Nē", bet pēc tam to iedod. Vecāku vārdam vairs nevar ticēt...) Jūs saprotiet, ka katru reizi, kad mēs to izdarām, mēs ierokam sevi vēl dziļākā bedrē, no kuras Mums, vecākiem, nevis bērnam, būs jākāpj ārā! Nedariet tā! 
  2. Tāpēc es iesaku arī otro variantu. Ko tad īsti darīt, ja bērns ir sācis čīkstēt? Nepieļaut to! Neļaut čīkstēt! Apturēt čīkstēšanu, bet nepiekāpjoties bērna prasībām. Kā? Kādā veidā? BEZ miesiskiem vai emocionāliem sodiem, AR uzmanības novēršanu, joku, stingrību un pārliecību, ka nekas tāpat bērnam neizdosies. Kāpēc es iesaku otro variantu? Jo pēc pieredzes es zinu, cik reizēm ir grūti izturēt bērna spekulācijas vecāku ausīm, kad pāris sekundes bērna čīkstēšanas liekas, ka ilgst pāris stundas... Es zinu, ka tas ir grūti un tāpēc man ir vieglāk, uzreiz pamanīt augošo čīkstēšanu, pievērsties bērnam un to novērst jeb neļaut tam pieaugt. 
Kā es to daru? Es parasti pieeju pie bērna un skatos viņam acīs un saku, ka nekas nesanāks, pēdējā laikā mums pat ir radies tāds joks par to, ka kašķītis ir jāizņem ārā, jāiepako lielā kastē, jāuzlīmē markas un jāsūta prom uz Āfrikas džungļiem, kā saka Pēteris, lai lauva to apēstu :) Tas parasti nostrādā ar mazajiem bērniem, jo tas tiek pārvēsts jokā, es viņam pieskaros un pakutinu, it kā izņemot ārā kašķīti un tālāk stāstu šo stāstu. Otrs variants ir tāds, ka es paņemu bērnu klēpī un vienkārši izeju ar viņu ārā uz citu vietu/telpu. Tur sāku runāt par pilnīgi citu, jaunu, interesantu lietu, dzīvnieku, vai arī sāku kādu bērnu grāmatiņu skatīties, protams, ka no sākuma ir protests pret visu, bet es palieku pie sava, ka tagad mēs pasēdēsim, nomierināsimies un paskatīsimies kopā grāmatiņu un ļauju viņam izvēlēties no divām piedāvātajām vienu. Bērns iesaistās. Vajag tikai dod mazliet vairāk laika.

Ieteikums! Nekad nepārmetiet bērnam par to, ka viņš kašķējas. Pamāciet viņu, bet nepārmetiet. Nejautājiet arī kāpēc viņš kašķējas! Vai jūs paši varētu atbildēt uz šo jautājumu vienmēr, kad jūs būtu sliktā vai kašķīgā garastāvoklī? Es domāju, ka nē, tas nav tik viegli un kur nu vēl mazam bērnam! 

Man ļoti patīk Daces Priedes grāmata: "Pasakas manam mazulim", kurā šī tēma ir apspēlēta vienkārši lieliski. Iesaku to izlasīt ikvienam vecākam pašam un arī savam bērnam. Kaut man būtu tādas gudrības to īstenot ikdienas skrējienā, kas īstenībā ir pavisam vienkārši - ignorēt kašķīšus.

"Nikola gribēja palikt mājās. Taču šoreiz viņas gribēšana netika ņemta vērā un Nikolu atveda pie Omes.. Mammīte vēl mēģināja ko sarunāt, bet Nikola negribēja palikt. Taču vecāki atkal neņēma vērā viņas asaras un aizbrauca.. Cik dīvaini - arī Ome nepievērsa uzmanību asarām, necentās apkampt, tad tik labi būtu viņu atgrūst un parādīt, kurš te galvenais, pat necentās noslaucīt asaras, pat kabatas lakatiņu nepiedāvāja. Bet, ja neviens neskatās un nemierina, cik ilgi tad raudāsi? Un apnīk jau arī. Interesanti, ko tā Ome tur dara? .. Nē, Nikolai te nepatika. Viņa izgāja priekšnamā pasēdēt uz paklāja, bet Ome lūgties viņai pakaļ nenāca. Viņa vispār neuzvedās kā īsta ome. Bet Nikola bija pacietīga. Viņa jau nu nerunās pirmā.. Nikolai ļoti garšoja pankūkas, bet šoreiz viņa neēdīs, viņa saspītēs omei un neēdīs. Nu varbūt tikai mazliet, ja Ome palūgsies vai stāstīs, cik vērtīgi ir maziem bērniem ēst vai cik pankūkas ir garšīgas. Nu tad varbūt. Tad vienu. Ome sauca mazmeitiņu vakariņās, bet Nikola pagrieza muguru. Taču kā, par brīnumu, nenotika nekas no tā, ko bērniņš bija cerējis. Ome nelūdzās, bet, pati paēdusi, novāca traukus un atkal iegāja istabā. Nikola jutās nelāgi un dusmojās vēl vairāk.."*

Lai mums un jums izdodas neļaut kašķīšiem aug mūs/jūsmājās! Apturēsim tos pirms tie ir iesakņojušies mūsu bērnos. Lūdziet par to, un Dievs Jums dos gudrību, kā tikt galā ar saviem bērniem, kā audzināt viņus mīlestībā un mierā!

----------------------------------------
Priede. D., Pasakas manam mazulim. 2008. Amber Line. ISBN 978-9984-39-690-3

Komentāri

Tevi varētu interesēt...

Bērnudārzs - obligāti! Vai tiešām?

Gaidības

Pirkstiņš

Esteres piedzimšanas stāsts