Atkal jau līst lietus. No rīta ap 9:00 vēl nelija, tāpēc mēs ar Reini un Martu žigli devāmies ikdienas darbiņos un šoreiz lasīt ābolus. Oma gribēja izspiest ābolu sulu, tad nu man bija uzdevums rāpties kokā un tos nopurināt. Kokā gan uzrāpos pat abos divos, tik tā kratīšana man gāja smagāk...laikam esmu par vieglu, lai koku purinātu, jo brīžam man likās, ka ātrāk es nokritīšu, nekā kaut 1 ābols :) Tagad gaidīšu vakaru vai arī kādu saulaināku dienu, lai palūgtu Mārim nopurināt ābolus no ābeles.
Ticiet vai nē, bet tagad arī es, savos 28.gados, esmu rāpusies īstā kokā! Un pat 2 reizes pēc kārtas! :)
Un, jā, šodien pirmo reizi puiši iztika skoliņā bez tēta, abi divi lika tētim iet pastaigāties pa pilsētu, ko Māris
arī izmantoja :) Viss iet uz priekšu!
P.S. Vakar pirms pašas gulētiešanas Martiņa pirmo reizi pati apsēdās, bet vai ziniet kā, nevis no četrrāpus pozīcijas, bet gan guļot uz muguras, velkot sevi uz augšu caur sānu un rokas uz priekšu, es biju šokā... viņa ir tik skaista, unikāla un īsta Dieva dāvana mums...kā pierādījums tam, ka var būt arī savādāk un attīstīties pēc sev vēlamiem tempiem un metodēm :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru