2006.gadā pēc mana pirmā dēla Pētera piedzimšanas, es piedalījos projektā "Mamma atkal darbā". Kopā mēs bijām 35 -māmiņas, projekta dalībnieces, pati par sevi "Tuvplānā" rakstīju šādi: "Gunta Rišķe auzina Pēteri (3 mēneši), Gribētu saprast, ko darīt pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām - atsākt strādāt, vai nē".
Projektā daudz jauku un jaunu māmiņu ar bērniņiem, izsmeļošas informācijas par šādām tēmām: psiholoģija- pasaule tevī, karjera - darba tirgū mērķet profesionāli, darba kolektīvā - savējais vai svešais?, labsajūtai - bez stresa?!, etiķete - pārkāpt atļauts, ja to zini!, stils - starp modi un personību, mērķi - no vīzijas uz rīcību!
Projekta laikā mani pārņēma daudz un dažādu domu un es tā arī projektu līdz galām neizgāju, jo sapratu, ka mans bērniņš ir mana prioritāte un ja viņam kursu laikā ir grūti, ta man tur nav jābūt.
Pēc kāda laika es domāju par visu dzirdēto, pārrunāto un nonācu pie skumja secinājuma: "kāpēc ir kursi mamma atkal darbā?", bet nav: "mamma atkal mājās?"
Mums piedzimst bērniņš un esam iemesti reālajā pasaulē kopā ar viņu, nekur mums nemāca būt par vecākiem, par labiem, gudriem, inteliģentiem vecākiem...māca visu citu, izņemot šo svēru...
Tā nu ir pagājuši gandrīz 4 gadi un es vēl joprojām atrodos bērna kopšanas atvaļinājumā un plānoju arī palikt. Esmu 3 burvīgu dēlu: Pēteris (2006.g.), Kristaps (2008.g.), Reinis (2010.g.) un meitiņas Martas (2011.g.) māmiņa. Šie ir bijuši un joprojām ir paši labākie mani dzīves gadi, jo es esmu kopā ar saviem bērniem un vīru...Es katru dienu varu redzēt kā viņi aug, mainās, attīstās, pilnveidojas, smaida, priecājas, strīdas, plēšas, dusmojas un mācas...Es esmu viņiem līdzās un gribu būt tajā brīdī, kad viņi gatavosies pirmajam randiņam vai sagaidīt mājās viņus ar svētku maltīti pēc pirmās skolas dienas...
Esmu dzirdējusi arī pārmetumus: "Bet tev ir jādzīvo sev! Tu nedrīksti sevi aizmirst!" Ko nozīmē dzīvot sev? Es dzīvoju sev kopā ar bērniem un ģimeni, Dievs man ir uzticējis 3 dēlus, ko audzināt un vīru, kam palīdzēt. Man liekas, ka mans pirmais dēls tikko vēl mācījās staigāt, bet nu viņam ir 4 gadi, kad bērni būs pieteikami lieli un paši aizies savā pasaulē, tad es dzīvošu tikai sev un vīram...
"Tev jādomā par nākotni, ko tu darīsi, kad bērni izaugs" - citi saka, bet tad es smaidu pie sevis un saku: "Vai tad, kad mani bērni izaugs, es vairs nedzīvošu un nedomāšu, tad arī izdomāšu, ko gribēšu darīt un kā sevi nodarbināt, bet šodien man ir bērni - mazi bērni - un es viņiem esmu vajadzīga vairāk par visu šajā pasaulē".
Kādu nakti es pamodos un teicu savam vīram: "Es šonakt murgoju....man bija jāatgriežas darbā :)"... Par šo es gribētu teikt, ka man bija ļoti laba darba vieta, fantastiski kolēģi un arī labs atalgojums, bet tas viss nav manas ģimenes vērts.
Es pazīstu daudz cilvēku, kas ir nožēlojuši, ka pārāk maz laika ir pavadījuši kopā ar saviem bērniem, bet es nepazīstu nevienu, kurš nožēlotu, ka ir pārāk daudz laika pavadījis kopā ar saviem bērniem. Un es...es izvēlos būt otrais :)
| 2012. gada septembris |
Komentāri
Ierakstīt komentāru